Viedoklis. Nepilnības mikroliegumu veidošanā kavē uzņēmējdarbību lauku reģionos 1
Dainis Kreicbergs, meža īpašnieks un lauksaimnieks
Vienu brīdi tu esi saimniekojis pareizi, kopis zemi, stādījis mežu, tad atlido putns un ligzdai izvēlas tavu mežu. Tu saņem vēstuli par mikrolieguma izveides uzsākšanu, kas secīgi rada nozīmīgus apgrūtinājumus un zaudējumus, ko ne katrs spēj līdzsvarot. Tas nozīmē, ka par tavu darbu un pareizo rīcību seko sods – sods par pareizu rīcību.
Labi, ja tie ir vietējie uzņēmēji vai ļaudis, kas zemi nopērk. Bet par to interesējas arī ārzemnieki. Vai tas tiešām ir lieguma mērķis?
Ja klausāmies mazā ērgļa pētnieku Bergmaņa kungu: viens no sugas pastāvēšanas riskiem ir īpašumu konsolidācija – lielu platību nonākšana viena vai dažu īpašnieku rokās. Faktiski tieši šie liegumi arī veicina īpašumu konsolidāciju. Lielos īpašumos saimniekošana ir atšķirīga – vai to saprot liegumu radītāji, nav skaidrs.
Dabas aizsardzībai vēlamos rezultātus mikroliegumi nepanāks
Latvijai iestājoties ES, bija nepieciešamas dabas aizsardzībai atvēlētas teritorijas, un pagastā izveidoja dabas parku. Vēlāk teritoriju samērā tehnisku iemeslu dēļ paplašināja. Zemes īpašniekus formāli uzklausīja: sapulces laikā varēji “izpausties”, bet nekādi lēmumi par labu īpašniekiem vai viņu interesēs netika pieņemti. Īpašumiem ir apgrūtinājumi, un nevienu neinteresē līdz tam mežā ieguldītais darbs. Piemēram, ja man pieder egļu plantācija, kas aug bijušajā lauksaimniecības zemē, tā apsaimniekojama citādāk nekā dabisks mežs. Šādā teritorijā panākt dabas aizsardzībai vēlamus rezultātus ir apšaubāmi, jo koki pāraug, iet bojā, parādās sakņu trupe.
Ja meža teritorijā ir daudz aizsargājamo dabas vērtību, tas skar arī saimniecisko darbību – ir jāseko līdzi, lai varētu gan strādāt, gan strādājot neapdraudēt aizsargājamās sugas. Tas nav vienkārši, taču tikai meža īpašnieks zinās, kā vislabāk šādu teritoriju apsaimniekot, lai tas nekaitētu dabai un vienlaikus neradītu zaudējumus. Plānota saimnieciskā darbība ir sākums daudzām lietām un norisēm, kas dod zināmu kontroli pār teritoriju. Taču, ja šādas darbības nav, videi draudzīgi saimniekot nav iespējams – kontrole zūd, un neviens nezina, kas teritorijā notiek. Tas šobrīd notiek ar teritorijām, kurām piešķirts dabas liegums. Šie liegumi nav prognozējami un zemes īpašniekus skar kā pārsteigums. Šādiem lēmumiem jābūt izsvērtiem un pamatotiem, taču patlaban izskatās, ka liegumus nosaka, neiedziļinoties situācijā.
Dabas aizsardzība ir visas sabiedrības, ne viena mežsaimnieka atbildība
Ja vides eksperti ir konstatējuši lieguma nepieciešamību konkrētā teritorijā, tās īpašnieks neko iebilst nevar.
Protams, jebkurš īpašnieks savā teritorijā labprāt redzētu dabas vērtības, kas nāk par labu ekosistēmai. Taču nav taisnīgi, ka atbildību uzgrūž tikai dažiem īpašniekiem, kuri par liegumu turklāt saņēmuši nepienācīgu kompensāciju.
Tas nozīmē, ka radītie zaudējumi, kas ir būtiski, saimniekiem lielākoties jākompensē pašiem, par ko liegumu “radītāji” nemaz nav iedomājušies.
Ja Latvijas, Eiropas vai pasaules sabiedrība uzskata, ka dabas vērtība ir sargājama, materiālais slogs ir attiecīgi sadalāms. Neapšaubu eksperta kvalifikāciju, viņš noteikti zina, kas un kā viņam darāms, bet, kad intereses ir skatāmas kopainā, sākas cits stāsts.
Katra situācija ir jāizvērtē atsevišķi
Katrā mikrolieguma izveidē attiecīgā teritorija un dabas aizsargājamais objekts jāizvērtē no dažādiem aspektiem un faktoriem.
Piemēram, ja nelielā teritorijā konstatētas trīs mazo ērgļu ligzdas, jādomā, vai aizsargāt visas trīs. Ja līdzās ir valsts mežs, varbūt ir vērts “uzlabot situāciju” tā, lai ērglis pārceltos uz valsts mežu. Ja kopumā vide aizsargājamam dabas objektam (piemēram, mazo ērgļu ligzdām) ir labvēlīga, aizsardzības pasākumiem jābūt saprātīgiem un līdzsvarotiem, ļaujot katram sabiedrības pārstāvim saimniekot tā, kā viņš uzskata par pareizu.
Ja saimnieciskā darbība un eksperta novērotā objekta (piemēram, mazo ērgļu ligzdu) apsargāšana nav savienojama un kāds ir apņēmies par īpašumu lemt saimnieka vietā, pirmkārt, lēmumam jābūt stingri pamatotam, izsvērtam un noteiktam.
Otrkārt, saimniekam uzreiz jāpiedāvā precīzs un taisnīgs kompensācijas mehānisms, kas pilnā apmērā segtu mežā uzkrātās koksnes vērtību.
Vēl viena iespēja, ko varētu apsvērt, ir īpašumu maiņa – valstij pieder gana daudz mežu, kurus varētu samainīt, ja liegumi tiek piemēroti ilgtermiņā. Turpretim, ja saglabāsies līdzšinējie aizsardzības apstākļi, būs daudz teritoriju, kas nedos tautsaimniecībai vēlamos ienākumus.
Ir arī iespēja salīdzināt pieredzi Latvijā un ārvalstīs. Ārvalstīs darba stils ir citādāks – pie īpašnieka ierodas cilvēks, kas interesējas par attiecīgo teritoriju. Notiek sarunas, tajās iesaistās valsts iestādes, spriež par vēlamo rezultātu. Galu galā tiek slēgta vienošanās (līgums) par mērķiem, kas attiecīgajā īpašumā tiks realizēti.
Vienošanās ir brīvprātīga, īpašnieks saņem noteiktu maksu vai kompensāciju. Austrijā – ja īpašumā tiek konstatētas sargājamas dabas vērtības – pie īpašnieka ierodas pārstāvis ar līgumu, ko slēdz uz 20 gadiem. Īpašniekam nekas nav jāzaudē, ja viņa īpašums iepaticies ligzdas vīšanai putnu pārim. Pēc 20 gadiem šo līgumu pārskata atkarībā no situācijas.
Minētie piemēri liecina, ka citviet dabas sargi saprot, ka aizsargājamās teritorijās mītošie cilvēki ir tikpat liela vērtība kā putns, augs vai pļava. Secinājums – citās valstīs sarunu gaitā ne tikai runā, bet uzklausa, meklē risinājumu un tad rīkojas.
