“Nepietiek, ka tek jumts, kas vien pirms 10 gadiem uzlikts, tagad arī šis…” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Vakar dūmoja krāsns. Nebiju dažas dienas to kurinājusi, pieņēmu, ka ir kāds dabisks iemesls – vējš ne tāds, atmosfēras spiediens ne tāds. Bet mani pieņēmumi dūmus neizgaiņāja. Istaba bija tik pilna ar tiem, ka atvienoju ugunsdrošības sensoru, lai apsardze lieki neatbrauc. Pati esmu uz vietas un dūmus izdzenāšu, tā nospriedu.
Apzvanīju visus, kas varētu kaut ko ieteikt, tostarp arī skursteņslauķi, kas nesen tīrīja skursteni. Un uzzināju daudz jauna. Par savu krāsni. Izrādās, nepietiek iztīrīt skursteni, jātīrot arī pati krāsns. Kad pajautāju skursteņslauķim, kāpēc viņš to nedarīja, kad te bija, atbilde bija vienkārša – krāsnij nemaz nav lūciņas, pa kuru to iztīrīt…
Man šī māja ir jau 13 gadus, un krāsns tajā droši vien ir kopš pirmsākumiem – apmēram 150 gadus. Tiešām neviens nekad nav tīrījis manu podiņu krāsni? Lai kā tur nebūtu, sapratu, ka man krāsnī tagad jādabū tā lūciņa un tad skursteņslauķis atbrauks iztīrīt krāsni, lai tā vairs nedūmo.
Šis mani atkal aizveda parastajās pārdomās par to, kā es laukos tieku galā. Nepietiek, ka tek jumts, kas vien pirms 10 gadiem uzlikts, tagad arī šis. Protams, kopš man ir mani Salnēni, līdzās nekad nav bijis vīrietis, kurš manā vietā izlemtu, kas un kā jādara vai kā labāk būtu darīt.
Mani kā pilsētnieci katrs meistars, visticamāk, arī pa savam apvārdoja. Tieši tāpēc tek jumts, kuram nebūtu jātek un tieši tāpēc te ir tik daudz visādu risināmu lietu. Varu vainot vien pati sevi, ka neesmu izpētījusi katru lietu pirms darīt. Bet darāmo lietu te patiešām ir ļoti daudz un arī draugiem parasti viedokļi atšķīrās, kad jautāju ieteikumus.
Tā nu es savu seno māju lipinu kopā pa mazumiņam vien. Kad paknibināju nost apšuvumu ap guļbaļķiem, sapratu, ka es nemaz negribu zināt, kas ir tālāk, jo izskatījās aizdomīgi. Labāk lai pagaidām paliek viss kā bijis.
Bet garlaicīgi noteikti nav, jo visu laiku var kaut ko remontēt. Vai vismaz pažēloties, ka kaut kas atkal nav tā, kā vajag. Tomēr visas nebūšanas kompensē tas, ka man ir māja ar vēsturi, kas drīz jau būs pieredzējusi divus gadsimtus. Tie noteikti ir bijuši labi cilvēki, kas te pirms manis dzīvojuši, citādi te nebūtu tik laba sajūta. Gan jau ir kāds iemesls, kāpēc tieši šī māja mani pasauca. Pirms es ieraudzīju Salnēnus, es nekad nebiju bijusi Vecpiebalgā. Tagad esmu te un brīžiem šķiet, ka uz palikšanu. Jā, brīžiem, jo līdz galam pilsētniece manī nav nomierinājusies.
Tomēr pilsētā noteikti nebūtu tāda saulrieta kā šeit. Tas ir mans īpašais bonuss. Arī kamēr dūmoja krāsns, mēs ar Viljamu baudījām saulrietu.
Vēl Vecpiebalgā ir īpaša rakstīšanas aura. Ne velti šeit dažādos laikos dzīvojuši diženi rakstnieki. Es vēl tikai mācos būt rakstniece, bet nupat esmu pabeigusi savu grāmtu, ko iesāku februārī. No Romas līdz Vecpiebalgai. Aizsūtīju izlasīt dažām draudzenēm un dažas draudzenes arī esot nobirdinājušas pa asarai.
Es laikam neprotu ne viegli uztvert dzīvi, ne viegli rakstīt par smago. Arī pēdējos piecos gados ir bijis pietiekami daudz notikumu, kurus es labprāt būtu izlaidusi. Bet ja ar mani noticis viss, kas noticis, tad priecājos, ka varu ar to dalīties un protu par to uzrakstīt.
Rakstīt man patīk. Es arī esmu gana drosmīga, lai darītu to atklāti, aprakstot gan savas domas, gan notikumus. Kad sāku rakstīt grāmatu, minēju, ka tajā būs par daudziem cilvēkiem. Pārmaiņas dzīvē vienmēr nes līdzi arī cilvēcisku attiecību peripetijas. Kāds pazūd kā nebijis, kāds nodod, kāds parādās tā vietā, kāds izmanto, cits pasniedz palīdzīgu roku. Mēs viens bez otra neizdzīvotu. Es arī par savu dūmojošo krāsni necik neuzzinātu, ja apkārt nebūtu cilvēki, kam piezvanīt un par to parunāt.
Kad noformulēju, ka grāmatā būs par cilvēkiem šajos pēdējos piecos gados manā dzīvē, daudzi paši sāka interesēties, vai arī par viņiem būs. Tie, kas bijuši blakus un nekad nad nodarījuši pāri, nejautāja. Pieteicās tikai tie, kas zina, ka var par sevi izlasīt ne tās labākās lietas. Un tas ir diezgan taisnīgi – lai baidās. It kā man būtu saraksts ar pāridarītājiem. Domās ir gan tāds saraksts, bet grāmata jau patiesībā ir par mani šajos piecos gados nevis nodevējiem vai izmantotājiem, lai gan pāris tādi tur gan būs pieminēti. Bet labā vienmēr ir vairāk un tā ir arī manā grāmatā, tāpat kā dzīvē.
Par cilvēkiem runājot. Vecpiebalgā šonedēļ aizvērās Rūķu labdarības namiņš. Rūķi pēc desmit gadu darba citu labā pagura. Pēdējā laikā viņus sāka uztvert kā pašsaprotamus un katrs nogurtu un izdegtu tādā situācijā. Pats namiņš sāka pārvērsties par vietu, kur daži nesa izmest savas nevajadzīgās lietas, pārvēršot to par atkritumu novietni, nerespektējot citus cilvēkus.
Rūķi visu vāca un kārtoja, pēc laika atkārtojās tas pats un ir jau robeža, cik cilvēki ir gatavi upurēties, palīdzot citiem. Vecpiebalgā vienas labas lietas mazāk. Namiņš tagad stāv tukšs ar uzrakstu “slēgts”. Bet Vecpiebalgas rūķi ar Maiju Tunti priekšgalā ir pelnījuši pateicību par šiem desmit gadiem, kuros tik daudziem ir palīdzēts.
