Uldis Marhilevičs: Mums kā sabiedrībai jābūt aktīvākai 1
Trešdien, 31. maijā, apaļu 60. jubileju svin daudzu tautā iemīļotu dziesmu autors, komponists Uldis Marhilevičs. Viņa mūzika – vai tās būtu populāras estrādes dziesmas, skaņdarbi korim vai arī muzikālas izrādes – satur to smalko pavedienu, ko var dēvēt par “māju sajūtu”, iespējams, uztveramu vien latviešu mēli zinošajiem. Sarunā ar Uldi Marhileviču pirms jubilejas koncertiem Rīgā, Cēsīs un Liepājā – par “savējo” kodu mūzikā un to, kas neļauj atturēties no iesaistīšanās apkārt notiekošajos procesos.
Uldi, jūs skolas gados esot apsvēris domu kļūt par mākslinieku, līdzīgi kā jūsu mamma Emma Marhileviča, tomēr izšķīrāties iet mūzikas ceļu. Tagad, jubilejas priekšvakarā, atskatoties – izvēle izrādījusies īstā?
U. Marhilevičs: Tā bija astotā klase, 1972. gads, tolaik mazliet noņēmos ar karikatūrām, jo kaut kādi mākslas gēni ģimenē ir, bet galvenais iemesls šai domai bija cits – Liepājas mākslas skola bija vienīgā vieta, kur atļāva nēsāt garus matus! Liepājas mūzikas skolā, kur mācījos, to neļāva, tur viss bija konservatīvi, bet tolaik Liepājai apkārt radās rokgrupas, tie mati visur plīvoja, man arī gribējās… Tagad atskatoties ir skaidrs, ka mūzika bija loģiska izvēle, citādi nevarēja būt – ja kādam tas dots, tad tā ir sūtība. Mūzika ir mans ceļš. Paralēli gan vienmēr ir bijusi vēlme kustēties, un ar gadiem esmu sapratis, ka tas, ko būtu varējis un gribējis darīt, būtu deja. Tomēr labi ka nē – dejotāji agri beidz karjeru. Jāpiekrīt manam skolotājam Maestro, kad viņš saka: “Uldiņ, ar mūziķa profesiju no skatuves pa taisno iekritīsim zārkā!” Vienmēr intuitīvi esmu rāvies uz tādiem projektiem, kas saistīti ar aktierisko – vai nu taisīt klipus kopā ar grupām, vai saslieties ar “Imantu – Babīti” Jarāna un Porganta kompānijā, vai arī rosīties teātrī. Tagad tā skatuviskā vēlme varbūt izpaužas citādi – ja iesaistos kādā projektā, gribu saprast kopīgo sajūtu, nevaru vienkārši aiziet, nospēlēt savu partiju.
Par kopīgo sajūtu runājot – ne reizi vien izskanējis, ka jūsu mūzika rada kopības jeb māju sajūtu. Mirdzas Zīveres dziedātais “Lūgums”, Liepājas brāļu “Tikai tā”… No kurienes jums šis “savējo” kods jeb tās “gleznas, kas svešiem neizteic neko”?
Kaut kur fonā tas savējais ir. Man ļoti tuva ir Kurzeme, viss radu loks tagad tikai tur, bet ceļā starp Liepāju, Pāvilostu un Rīgu nobraukāts tūkstošiem kilometru. Tēva radi nāk no Latgales, tur arī viss krustām šķērsām izbraukāts. Arī bez Rīgas nemūžam nevarētu! Atceros, mūzikas vidusskolas laikā atbraucu uz sagatavošanās kursiem, klīdu pa Vecrīgu – tā gribēju šeit būt! Un biju – Līvu laukumā, pašā Rīgas sirdī nodzīvoju sešus gadus. Vēl palicis tas stūrītis aiz Valmieras, ap Mazsalacu, tas ir mazāk izpētīts. Šo savējo sajūtu nevar tā speciāli izdomāt – vai nu tevi tā velk, vai nevelk! Bet tos manus meldiņus jau nevar izanalizēt, kā tie rodas. Jāteic, ka man vienmēr bijis svarīgs tas, ko gribu pateikt tekstā. Lai vārdi nebūtu vienkārši par kaut kādu lietu vai vēju. Vajag kaut ko konkrētu – stāstu. Man ir laimējies, jo savulaik sadarbojos ar dzejnieku Jāni Baltausu. To, ka viņam ir uz visu mūžu paliekoši teksti, pierāda dziesmas, kuras dzied un izjūt arī pēc 30 gadiem. Man pašam saviļņojošākais joprojām ir mūzikls “Tobāgo” ar Māras Zālītes tekstu. Izlasot libretu, sapratu, ka man jābūt maksimāli īstam, patiesam un godīgam, jo šis stāsts nav izdomāts. Kad rakstīju mūziku, staigāju gar Kurzemes jūru un domāju – tepat, pie Ventspils, pie Grobiņas, sapulcējās latviešu ģimenes un brauca uz Tobāgo!
Kādreiz tika lietots jēdziens “tautas mākslinieks” – vai attiecināt to uz sevi?
Nekad neesmu domājis, vai esmu tautas mākslinieks. Tomēr vienmēr esmu teicis – mums jāapzinās, ka mēs, mākslinieki, kas esam uz skatuves, kalpojam publikai. Tas ir mūsu uzdevums, nevis vienkārši izrādīties. Ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo jebkurš cilvēks spēj sajust, cik esi patiess vai cik uzspēlēts – nevienu neapmuļķosi. Nevar teikt, ka es speciāli izdabātu publikai, vienkārši cenšos darīt darbu, kā tas ir jāveic. Domāju, ka pazīstu cilvēkus, kurus uzrunāju. Varbūt bija laiki, kad kultūras ziņā bija noslāņošanās – aizbraucot prom no centra, bija tikai šlāgeris un neko citu nevajadzēja. Tagad viss ir normālā ceļā attīstījies, provincē cilvēki ir uztvērīgi, kritiski un arī atsaucīgi.
Mūzikas laukā vairākus gadu desmitus darbojaties dažādos sastāvos, grupās un formācijās, un jums noteikti ir savi secinājumi, kā šī joma Latvijā mainījusies, – sākot no laikiem, kad pašdarbniekus no profesionāļiem nošķīra kvalitātes komisijas, līdz mūsdienu brīvajam mūzikas tirgum, kur visu izšķir pieprasījums. Kā tad galu galā ir labāk?
Tas ir labs jautājums, kas visu laiku paliek atvērts. Mēs visi zinām, ka Latvijā ir izcili akadēmiskās mūzikas pārstāvji. Es teiktu, ka viņu izglītības saknes stiepjas gadu simteņos – viņiem ir vienoti kritēriji, ceļš ir skaidrs, un viņi to lietpratīgi iet. Par pārējo mūziku runājot – jā, kādreiz bija skates, kur kāds kaut ko atsijāja, un bija pašdarbnieki. Tagad jebkurš pašdarbnieks var aizbraukt uz studiju, samontēt gabalu, arī šķībo dziedāšanu uzfrišināt. Ja dziesma būs interesanta, tā skanēs radio. Kuriozs, bet savā ziņā nevarošs mākslinieks var nokļūt zenītā. Prieks, ka lēnām tas izlīdzinās, jo dzīvā uzstāšanās uz skatuves atsijā tos, kas nav līmenī. Mums Latvijā, salīdzinot ar senākiem laikiem, labu mūziķu nav kļuvis mazāk – neesmu starp tiem, kas saka, ka toreiz zāle bija zaļāka. Intars Busulis, Dons, “Prāta vētra” – viņi pierāda, ka tirgus spēj atsijāt labākos.
