Anda Līce: Nepieļaujami brīvie ir visos laikos 7
Es vairs neskatos publiskajā telpā zibošos šī brīža notikumus un prognozes, ar kuriem piebāztā apziņa nezina, ko iesākt. Aizvien lielāka kļūst vēlme ieraudzīt kopsakarības un paralēles laikā un telpā, līdz ar to nākas diezgan rūpīgi izvēlēties notikumu komentārus un autorus. Manuprāt, šodien tiek stipri pārprasts aicinājums par dzīvošanu šeit un tagad, tas galīgi neattiecas uz notikumu analīzi, no kuras taču izriet mūsu izvēles. Naudas vara cilvēkus cenšas pataisīt par viendienīšu kukaiņu kārtu, kuras mūžs tiešām ilgst no vienas stundas līdz desmit dienām.
Es skatos Maskavā notikušo Borisa Ņemcova otrajai nāves gadadienai veltīto piemiņas gājiena video ierakstu un klausos, ar kādu satriecošu cinismu vara izrīkojas tautas izveidotajā piemiņas vietā uz tilta, kur politiķi nogalināja. Sabiedriskos sargus, kuri noliktos ziedus apsargā dienu un nakti, regulāri apcietina, un, kamēr milicija ar viņiem nodarbojas, komunālie dienesti atkritumos aizvāc gan ziedus, gan sveces. Šāds vandalisms noticis jau 60 reizes. Joprojām nav uzklausīta sabiedrības prasība šajā vietā novietot vismaz piemiņas plāksni. Bezdievība ar krustu mešanu iet roku rokā daudzās lietās. Jāatzīst, līdzīgi itin bieži notiek arī Latvijā. Krievijā jau divus gadus ilgst tiesas process Ņemcova (kuru Viktors Šenderovičs ir nosaucis par nepieļaujami brīvu cilvēku) slepkavības lietā, tomēr rezultātu nav. Tāpat joprojām nav atrasti vainīgie, kuri 1990. gadā nogalināja izcilu personību un patiesi brīvu vīru – pareizticīgo garīdznieku Aleksandru Meņu.
Un atkal ir jādomā par mūsu valsti, kur arī gadiem ilgi notiek gan tā saucamās “oligarhu lietas”, gan citu lietu izskatīšana. Ja viss ir tikai it kā, par kādu neatkarību mēs varam šodien runāt? Sociālajos tīklos esot sacēlies milzīgs sašutums, kad pašreiz Igaunijā dzīvojošais un arī brīvs cilvēks, muzikologs Artemijs Troickis izteicies, ka Latvijā kopš padomju laikiem nekas īpaši neesot mainījies. Mēs paši arī bieži tā sakām, bet kaulā kož tikai tad, kad to pasaka kāds no malas.
Nepieļaujami brīvus indivīdus necieš neviena vara, kaut gan vara pati tādus rada. Nekad nav bijis un nebūs daudz to, kuri paliek brīvi līdz galam, jo maksa par pilnīgu iekšējo brīvību ir ļoti augsta. Nepieļaujami brīvie ir visos laikos un visās tautās, arī mūsdienu Latvijā. Kā individuālajai, tā kopējai brīvībai ir svarīgs ikviens, par kuru varam teikt – nepieļaujami brīvs.
