“Nepiekrītu terminam “viltus ziņas”!” Saruna ar Rihardu Bambalu 16
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta vadītāju RIHARDU BAMBALU.
Kad pērn politiķim Ainaram Latkovskim, kurš tolaik vadīja Saeimas Stratēģiskās komunikācijas apakškomisiju, jautāju, kāpēc valdībai bijušas tik lielas problēmas runāt ar sabiedrību kovida pandēmijas laikā, viņš, to nenoliedzot, norādīja, ka šis jautājums tiekot risināts – pie Valsts kancelejas esot izveidots īpašs departaments un tam iecelts jauns vadītājs – Rihards Bambals. Bet kā jūs pats vērtējat – vai esat spējuši mainīt to, kā valsts runā ar pilsoņiem?
R. Bambals: Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta izveide noteikti bija solis pareizā virzienā, kas varbūt nāca vēlāk, nekā to varētu gaidīt, ņemot vērā, cik būtisku lomu Krievijas darbībās spēlē dezinformācija un ietekmes operācijas. Es teiktu, ka tas ir bijis aktuāli vismaz kopš 2014. gada Krimas aneksijas. Vai tagad mums ir labāka komunikācija? Es gribētu cerēt.
Departaments ir ļoti daudz sasniedzis, gan izveidojot koordinācijas mehānismu, kura ietvaros katru nedēļu pirms valdības sēdēm tiekas visu ministriju sabiedrisko attiecību padomnieki un komunikācijas nodaļu vadītāji, lai izrunātu visus svarīgākos jautājumus. Tāpat daudz ir darīts, lai veicinātu sabiedrības izpratni par dezinformāciju un ietekmes operācijām – kā tās atpazīt, kā tām pretoties. Mēs esam sagatavojuši ap 500 ziņojumu dažādām amatpersonām gan par informatīvās telpas analītisko novērtējumu, gan citiem jautājumiem. Visbeidzot, tās ir dažādu valsts un pašvaldības iestāžu darbinieku apmācības un zināšanu sniegšana plašākai sabiedrībai. Es domāju, ka mēs esam uz pareizā ceļa, taču nepieciešami lielāki resursi, lai rezultāti būtu vēl labāki.
Ja jau sākām ar pandēmiju, tad uzreiz jautājums – vai esat analizējuši, kur bija veiksmes un neveiksmes gan komunikācijā, gan pieņemto lēmumu ziņā?
Par lēmumiem vērtējumu jau ir sniegusi parlamentārās izmeklēšanas komisija, es tur daudz kam varu piekrist. Tajā skaitā atziņai, ka līdz šim maz resusrsu ir bijis veltīts komunikācijai – ne tikai valdības līmenī, bet arī, piemēram, veselības nozarē, kas pandēmijas laikā bija visvairāk skarta.
Tās vairāk ir tehniskas lietas, bet saturiski?
Komunikācija ir ļoti atkarīga no politisko lēmumu kvalitātes un visu iesaistīto pušu vienprātības. Ja ir kaut kādas nesaskaņas starp koalīcijas partneriem, piemēram, valdība pieņem vienu lēmumu, bet politiķi komununicē savas atšķirīgās intereses, tam, protams, ir ietekme arī uz sabiedrības kopējo attieksmi. Mēs iepriekš, vēl pirms pandēmijas, pētījām iedzīvotāju uzticību ne vien valsts institūcijām, bet arī medijiem, un tur parādās, ka apmēram trešdaļa netic vispār nekam. Vēl viens aspekts, ko es vēlētos izcelt un kas parādās gan Covid-19 pandēmijas laikā, gan kopš kara sākuma 24. februārī, – sakrīt mērķauditorijas, ar kurām ir problemātiski komunicēt. Tās ir mazākumtautības – ne vien Latgalē, bet arī Rīgā.
Tieši pandēmijas laikā parādījās arī Tieslietu minisistrijas priekšlikums par likuma grozījumiem, kas paredzēja no trīs līdz pat pieciem gadiem brīvības atņemšanu par apzinātu viltus ziņu izplatīšanu. Par to ļoti aktīvi iestājās tieslietu ministrs Jānis Bordāns un atbalstīja Saeimas Juridiskajā komisijā, bet parlaments šogad 24. februāra sēdē to noraidīja. Kāds ir jūsu viedoklis par šāda likuma nepieciešamību?
Es nedomāju, ka mums nepieciešams jauns likumdošanas ietvars, jo ļoti daudz var darīt, arī izmantojot spēkā esošo Krimināllikumu, gan citus tiesību aktus. Tas, kas ir nepieciešams, – valsts stratēģija, kā kopumā tikt galā ar informatīvās telpas izaicinājumiem. Sadarbībā ar citām valsts institūcijām mēs to esam izstrādājuši, un tā drīzumā tiks virzīta apstiprināšanai valdībā. Vienlīdz svarīgi ir visi trīs stratēģiskās komunikācijas pīlāri – valsts un pašvaldību iestāžu komunikācija, neatkarīga un droša mediju vide, kā arī sabiedrības noturība un spēja pretstāvēt dezinformācijai.
Tad pieminētais likums, kas sabiedrībā tika uztverts diezgan negatīvi, arī bija komunikācijas kļūda?
Te varētu būt runa par jau pieminēto politisko lēmumu kvalitāti. Startēģiskā komunikācija var iedot grūdienu labai politikai, bet daudz grūtāk ir, ja priekšlikums tapis steigā, nekvalitatīvs. Tad ar komunikāciju to saglābt būs diezgan grūti vai pat neiespējami.
Bet tas nozīmē, ka jūs var, tā teikt, pasviest “zem tanka” – ejiet un skaidrojiet sliktus lēmumus? Kā ierēdņi jūs nevarēsiet teikt, ka politiskais lēmums ir slikts.
Ir nepamatoti radies priekšstats, ka mūsu departaments ir krīžu komunikācijas departaments. Tā izveide sakrita ar pandēmijas sākumu 2020. gadā, un tad ikdienu pārņēma tieši ar to saistītie jautājumi – ierobežojumi, masku lietošana, vakcinācija… No vienas krīzes mēs līgani pārgājām nākamjā, kas faktiski ir nevis krīze, bet karš. Taču stratēģiskā komunikācija, kas ir manā atbildībā, nav tik ļoti saistīta ar vienas konkrētas nozares lēmumu izskaidrošanu. Tas vairāk attiecas uz komunikatoriem atbildīgajās ministrijās.
Bet taisnība – ja ministrs liek darīt, tad komunikāciju departamentam tas jādara vai arī jārēķinās ar iespēju zaudēt darbu. Šādām dilemmām cilvēki personiskā līmenī iet cauri arī ikdienā. Mans uzdevums ir vairāk domāt par startēģisko komunikāciju ilgtermiņā – trīs, četrus, piecus gadus uz priekšu, kas iet pāri konkrētu partiju interesēm un es pat teiktu – pāri vienas valdības dzīvotspējai. Mans mērķis nav nokumunicēt to, kas tagad būs valdības deklarācijā, bet iedot vienotus vēstījumus visiem varas centriem – premjers, prezidents, Saeimas priekšsēdētājs un tā tālāk.
Cik liela problēma, jūsuprāt, šobrīd ir tieši viltus ziņas, kas bija ļoti bieži lietots apzīmējums pirms kādiem pieciem gadiem, taču pa šo laiku esam secinājuši, ka problēma ir daudz plašāka un tāda tīrā veidā meli varbūt nemaz tik bieži nav sastopami, taču dažādas puspatiesības un manipulācijas ir uz katra soļa.
Pirmkārt, es nepiekrītu terminam “viltus ziņas”. Arī jau minētajā nacionālajā stratēģijā, kas lielā mērā balstīta uz Eiropas Savienības regulējumu, ļoti konkrēti ir pateikts, kas ir dezinformācija, kas ir maldinoša informācija, kas ir ārvalstu ietekmes operācija un kas ir iejaukšanās demokrātiskos procesos no ārpuses. Šīm definīcijām nav tikai akadēmiska nozīme, bet arī ietekme uz rīcībpolitiku.
Es drīzāk runātu par dezinformāciju, kas ir apzināta maldinošas informācijas izplatība ar mērķi gūt politisku vai ekonomisku labumu. Savukārt maldinoša informācija, kas angliski saucas “misinformation”, ir neapzināta baumu izplatīšana – var teikt klačošanās, kas arī var radīt būtisku kaitējumu. Ja runā par dezinformāciju, tad es uzskatu, ka tā joprojām ir ļoti būtiska problēma Latvijā. Mēs veicam dažādus mērījumus par cilvēku spēju atpazīt dezinformāciju, un tur pat 40% vai vairāk saka, ka nespēj atpazīt.
Tātad no apzīmējuma “viltus ziņas” jūs iesakāt atteikties?
Jā, tas ir ieteikums, un ne tikai pie mums, bet visā Eiropā. Kopējā izpratne ir krietni gājusi uz priekšu, tāpēc nevajadzētu lietot dažādus terminus kā sinonīmus, bet censties precīzi definēt, ar ko mums katrā gadījumā ir darīšana.
Viens piemērs – nepatiesa informācija par uzņēmuma “Itera Latvija” vadītāja Jura Savicka nāvi, izsūtot nepatiesu paziņojumu presei, ko bez pārbaudīšanas publicēja vairāki vadošie Latvijas interneta portāli, ieskaitot sabiedriskā medija portālu “lsm.lv”. Vai esat apsprieduši šo gadījumu un kādi ir jūsu secinājumi, varbūt pat kāda rīcība? Kas tad tas īsti bija, ja teikt “viltus ziņa” nav pareizi?
Lai mēs to precīzi varētu pateikt, ir jāzina, vai tur apakašā bija kaitniecisks nodoms un kāds tieši tas bija. Paziņojuma izsūtīšanai tika izmantots “Google” servisa “gmail” uztaisīts viltus konts, ko jebkurš no mums var izdarīt dažās minūtēs. Darba ieguldījums tur ir neliels. Teksta sacerēšana arī, šķiet, neprasa lielu izdomu. Es varu izteikt viedokli, kam pagaidām nav pierādījumu, ka tas varētu būt Krievijas dienestu vai kādu citu Kremlim draudzīgu spēlētāju mēģinājums testēt Latvijas medijus – cik plaši tie uzķersies uz šādu nepatiesu informāciju. Diemžēl mēs šoreiz izgāzāmies šajā testā.
Vienlaikus ceru, ka tā būs mācība. Juris Savickis bija “miris” tikai uz pusstundu, diezgan ātri mediji saprata, kas noticis, ievietoja ziņas atsaukumus un atvainojās par to. Tas ir tas, ko politikas plānošanas žargonā sauc par “noturību” jeb angļu valodā “resilience”, un kas nozīmē spēju ātri atgūties. Domāju, ka šoreiz mediju vide no šī satricinājuma atguvās diezgan ātri.
Jūs teicāt – nevar zināt, vai bija kaitniecisks nodoms. Vai tad nav tā, ka tas ļoti bieži nav zināms, jo mēs varam tikai minēt, vai to dara kāds jokdaris vai kāds dienestu darbinieks, kas sēž kaut kur Maskavā Lubjankā?
Tāpēc mēs varam runāt par augstas, vidējas vai zemas ticamības pieņēmumiem. Šobrīd pieņemam, ka tas varētu būt potenciāls Kremlim labvēlīgo spēlētāju mēģinājums testēt Latvijas sabiedrību.
Nesen, aicinot departamentā darbā jaunu darbinieku, jūs bijāt soctīklos ierakstījis, ka meklējat “jaudīgu kolēģi, ar kuru kopā uzvarēt informatīvo karu”. Pret ko jūsu izpratnē šodien notiek informatīvais karš? Tikai Krieviju?
Ja skatāmies nākotnes izaicinājumus, tad Krievija ir tikai viens no spēlētājiem. Tāpāt te būtu jāpiemin Ķīna. Tas, ka Latvija līdz šim nav bijusī Ķīnas radarā, nav nekāds mūsu sasniegums vai panākums, tam nākotnē vienkārši jāgatavojas. Arī Irāna nekad nav bijusi mums draudzīgo valstu vidū, un, redzot tās tuvināšanos Krievijai, es neizslēgtu arī mēģinājumus no tās puses mūs ietekmēt. Ne jau Latviju kā tādu, bet tāpēc, ka mēs esam daļa no Rietumu pasaules, daļa no ES, NATO un tām valstīm, kas atbalsta Ukrainu.
Kā tas varētu izpausties?
Ķīnas ietekme īpaši izpaužas tajās valstīs, kur ir lielāka ķīniešu diaspora. Piemēram, tie ir bijuši mēģinājumi apklusināt vienu vai otru pētnieku vai analītiķi, kas izsaka komentārus, kuri nav pa prātam Ķīnas Komunistiskajai partijai. Tad tiek mobilizēta diaspora, lai iespaidotu šo viedokli. Tas, ka mums nav lielas ķīniešu kopienas vai nav milzīgu tirdzniecības apjomu ar Ķīnu, nenozīmē, ka mēs nevaram nonākt krustugunīs, līdzīgi kā tas notika ar mūsu kaimiņvalsti Lietuvu, kad tā pauda atbalstu Taivānai.
Telekanāla “Doždj” skandāls – kāds kopumā ir jūsu iespaids par to, kas noticis?
Es esmu iepazinies ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu un, protams, tur ir konstatēti būtiski pārkāpumi. Vai sods ir samērīgs – to es atstāšu juristu ziņā. Taču ir arī politiski apsvērumi – Latvija kā drošās mājas Krievijas opozīcijas medijiem. Stratēģiski šo žurnālistu klātbūtne Latvijā ir svarīga, jo viņu mērķauditorija nav Latvija un te dzīvojošie krievvalodīgie, bet gan Krievija – lai tur palikušajiem vai izceļojušajiem dotu neatkarīgu, alternatīvu, pēc iespējas kvalitatīvāku viedokli par to, ko Kremlis cenšas noklusēt.
Mediju brīvība ir universāla vērtība un Latvija par to ir starptautiski iestājusies dažādos formātos, tādēļ tas ierakstās Latvijas ārpolitikas tradīcijā, un mēs esam straptautiski no partneriem saņēmuši par to atzinību. Tajā, kas attiecas uz informatīvo telpu, “dzelzs priekškars” jau ir nolaidies, bet Latvija spējusi dot patvērumu šiem Krievijas žurnālistiem, lēmums to darīt bija pareizs, jo tas ir arī ieguldījums Kremļa režīma drupināšanā. Daudzi no viņiem izvēlējās Rīgu tieši tāpēc, ka mums jau iepriekš bija ļoti labas iestrādes un atbalstoša politika šajā ziņā.
Vai šī masa tomēr nav parāk liela uz vienu tik nelielu valsti kā Latvija, kurai ir sava vēsturiska sāpīgā pieredze. Iebraucējiem no Krievijas, pat, ja viņi ir liberāli vai demokrātiski noskaņoti, mūsu rūpes par nacionālo identitāti bieži ir nesaprotamas. Ja runā par “Doždj”, tad šī situācija analizēta plašāk, ne tikai saistībā ar NEPLP konstatētajiem pārkāpumiem. Šī kanāla redakcija izdarīja visu, lai Latvijas sabiedrību īsā laikā noskaņotu pret sevi.
Pirmais bija pozīcija par okupācijas pieminekļu nojaukšanu – intervija ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, kuru žurnāliste ne vien intervēja, bet demonstrēja pozīciju, ka okupācijas laika pieminekļi ir jāsaglabā, tajā skaitā izmantojot pat Ždanokas partijas paziņojumus, ka tas sašķelšot Latvijas sabiedrību. Otrs – agresīvi pārmetumi Latvijai par lēmumu neizsniegt tūrisma vīzas Krievijas pilsoņiem un nelaist tos, kas bēg no mobilizācijas. Un trešais – šis stāsts par “mūsu armiju” un “mūsu zēniem”, kam vajag palīdzēt, – tas bija pēdējais piliens. Es teiktu, ka šobrīd ir diezgan liela vienprātība sabiedrības viedoklī, ka “Doždj” Latvijā nav vietas. Vai valsts var savu politiku veidot pilnīgi pretēji savu pilsoņu interesēm?
Es neteiktu, ka ir tik vienota nostāja pret “Doždj”. Ir cilvēki un grupas, kas viņus aizstāv arī Latvijā. Bedri sev šis telekanāls tiešām ir izracis gana dziļu – gan par šīm pieminētajām epizodēm, gan par to, kas ir NEPLP lēmumā. Ļoti būtisks tur ir punkts par latviešu valodas skaņas celiņu.
Tas ir jautājums par tiesiskumu un to, vai arī citiem medijiem Latvijā ir vērts pakļauties likuma normām, ja kāds citam ļauts to nedarīt. Protams, NEPLP lēmumu ir iesējams pārsūdzēt. Runājot par sabiedrības noskaņojumu, redzēsim, kā tas attīstīsies tuvākajās nedēļās, bet es to skatu kontekstā arī ar naida ierobežošanu, kas ir bijusi aktuāla jau kopš 24. februāra. Šis naids ir kā tāda rauga mīkla, kas nepieskatīta mēdz izkāpt no trauka un aiziet ļoti tālu, ja pietiekami ātri tam neuzliek vāku.
Te tomēr prasītos precizēt – kādu naidu jūs domājat?
Sabiedrībā ir vēlme ne tikai ienīst visu to, ko dara Krievija, bet arī vērsties pret krieviem kā tautu un pastarpināti arī pret krieviem un krievvalodīgajiem Latvijā. Gribētos no tā izvairīties.
Runājiet, lūdzu, precīzāk – kur tieši jūs to saskatāt? Pat “Doždj” sākumā tika uzņemts neitrāli. Es jau minēju trīs pagrieziena punktus, kas visu mainīja. Tad nosauciet vēl kādus piemērus! Vai tie ir ierosinājums pārdēvēt ielas vai novākt Puškina pieminekli?
Es redzu aicinājumus apšaubīt ne vien “Doždj”, bet arī “Meduzas” un visu citu mediju klātbūtni Latvijā.
“Meduza” pati iesaistījās šajā stāstā, paužot atbalstu “Doždj” un tagad, protams, kā līdzdalībnieks arī tiek apspriests, bet viņi, ja tā var teikt, paši izsauca uguni uz sevi.
Tas ir jautājums, kam vērts turpināt sekot, bet būtiski, lai naids nevēršas plašumā. Ir jāpieturas pie faktiem, jāizvairās no spekulācijām un vispārinājumiem.
NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts ir izteicies, ka “Doždj” skandāls varētu būt Krievijas “veiksmīgi realizēta refleksīvās kontroles operācija”, kas nozīmē, ka “Doždj” darbojušies kādi Krievijas dienestu aģenti. Kā jūs skatāties uz šo versiju?
Tieši tā – pagaidām tā ir versija. Man nav nekādu ziņojumu, kas to apstiprinātu. Vai tas ir iespējams? Jā, nevar izslēgt, ka kāds no pāri 200 žurnālistiem, kas ieradušies no Krievijas, varētu būt aģents. Tas ir darbs drošības dienestiem – sekot līdzi viņu aktivitātēm un vērtēt katru gadījumu individuāli. Bet es pilnībā piekrītu Sārta kungam tajā spriedumā, ka no “Doždj” licences atņemšanas lielākais ieguvējs ir Kremlis. Neskatoties uz dažādiem “Doždj” trūkumiem un problēmām, viņiem bija ļoti liela auditorija, kas tagad cieš. Savukārt Kremļa propagandas medijiem tas ļauj izplatīt vēstījumu, ka Latvijā valda rusofobija un Rietumos patiesībā nav nekādas demokrātijas un vārda brīvības.
Jūs runājat par Kremļa propagandas vēstījumiem, taču “rusofobiju” un visu citu tajā pašā stilā mums pēdējās nedēļās veltījuši arī lielākā daļa Kremļa opozīcijas pārstāvju. Tur nav īpašas atšķirības.
Kremļa opozīcija nav nekas monolīts. Viņus vieno tas, ka visi ir pret Putinu, bet par ko viņi ir un kādu redz Krievijas nākotni – tur atbildes noteikti ir ļoti atšķirīgas.
Lielais jautājums ir – vai tas ir Putina vai Krievijas karš? Kāda ir jūsu pozīcija?
Putina karš ir termins, kuru mēs lietojām apzināti kopš pirmajām kara dienām, lai novērstu vienu no Kremļa stratēģiskajiem mērķiem pasniegt to ne vien kā Krievijas kā valsts karu, bet visas “krievu pasaules” karu, ar to saprotot visus etniskos krievus un krievvalodīgos, tostarp Latvijā. Mums bija jānodala, ka tas nav Latvijas krievu karš, bet tas ir konkrēti Kremļa saimnieka karš.
Protams, šo bija grūtrāk izskaidrot pēc Bučas, Irpiņas un pārējām zvērībām, kad pieauga vēlme asociēt to ar visiem krieviem, kas dzīvo Krievijā un neprotestē pret Krievijas armijas pastrādātajiem noziegumiem. Semantiskajiem apzīmējumiem stratēģiskajā komunikācijā ir ļoti liela nozīme, un es uzskatu, ka bija pareizi saukt to par Putina karu, kamēr tas bija iespējams, lai dotu skaidru signālu – Latvijas krieviem ar to nav nekāda sakara un mēs par viņu prātiem un sirdīm esam gatavi šeit cīnīties. Viņi ir daļa no mūsu valsts, un Putinam gar viņiem nav nekāda darīšana.
Uzskatat, ka joprojām jāsaka “Putina karš”?
Manuprāt, korekts termins ir “Kremļa režīma karš”. Tas, protams, nav viens Putins…
Bet te jūs nonākat tajās pašās lamatās, kur “Doždj”, kas aizrunājās par “nabaga mūsu zēniem”, kuri nav vainīgi, ka Putins vai Kremlis viņus sūta karot.
Tas ir Krievijas valsts karš, bet tas nav Latvijas krievvalodīgo karš.
Labi, tad parunāsim, ko darīt ar tiem, kas Latvijā atbalsta Krieviju? Mēs varam izteikt dažādus minējumus, cik liela ir šī sabiedrības daļa, taču skaidrs, ka diezgan ievērojama.
Mums ir drosmīgi jāpasaka, ka ir daļa sabiedrības, kuru mēs nekad nedabūsim savā pusē. Valsts kanceleja ir veikusi vairākus socioloģiskus pētījumus – gan kvantitatīvus, gan kvalitatīvus – lai saprastu šo ainu. Lielās līnijās krievvalodīgos (tos, kas saziņā vairāk izmanto krievu valodu) var iedalīt trīs daļās, kas patiesībā nav jauns secinājums, jo parādās jau agrākos pētījumos – arī 2014. gadā pēc Krimas aneksijas.
Viena trešdaļa ir Latvijai lojāli. Tāpat nepilna trešdaļa, kas ar sirdi dzīvo Maskavā, izrāda zināmas simpātijas gan pret PSRS laiku, gan Putina režīmu un karu. Un vēl ir trešā daļa – 30 līdz 40% krievvalodīgo, kas ir “pelēkajā zonā”. Par to ir daudz spekulāciju, piemēram, ka viņi nesaka, ko domā, un patiesībā atbalsta Putinu. Tomēr padziļinātās intervijas, īpaši ar jauniešiem, atklāj, ka viņi bieži vispār nepatērē tradicionālo mediju saturu, nezina daudz par šo karu. Es domāju, viņus nevajadzētu “norakstīt”, bet noteikti vajag strādāt ar viņiem. Taču tie nav tikai komunikācijas risinājumi, bet arī integrācijas politikas jautājumi.
Uzziņa
“Rokasgrāmata pret dezinformāciju”
Valsts kanceleja šā gada jūlija izdeva “Rokasgrāmatu pret dezinformāciju: atpazīt un pretoties”, kas ir līdz šim redzamākais Stratēģiskās komunikācijas departamenta darbs. Rokasgrāmatas tapšanā ir piedalījušies 10 autori no Valsts kancelejas un piecām augstskolām – Mārtiņš Hiršs, Rihards Bambals, Nora Biteniece, Kaspars Zellis, Gatis Krūmiņš, Arnis Sauka, Ieva Miļūna, Toms Rostoks, Māris Andžāns, Evija Djatkoviča.
Kā saka R. Bambals: “Mērķis bija dot praktiskas zināšanas visiem valsts pārvaldē strādājošajiem, kā atpazīt dezinformāciju un manipilācijas metodes. Grāmatā ir stāstīts, ko valsts dara un ko katrs individuālā līmenī var darīt, lai pretotos dezinformācijai. Tāpat dots ieskats Kremļa populārākajos dezinformācijas vēstījumos par Latviju kopš 90. gadiem un to atspēkojumi. Lai gan sākotnēji rokasgrāmata bija domāta valsts pārvaldei, redzot lielo pieprasījumu, mēs esam padarījuši to plašāk pieejamu, lai katrs, kas vēlas nākt palīgā mūsu informatīvās telpas drošības stiprināšanā, varētu saņemt nepieciešamo zināšanu kopumu, lai to darītu.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
