Uz Saeimu tik daudz sīkpartijas – atvērušies vārti uz paranormālo pasauli vai tādējādi izpaužas globālās sasilšanas efekta ietekme? Egila Līcīša feļetons 22
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lasītāji jautā – kā gadījies, ka šajās parlamenta vēlēšanās tādā koncentrācijā uz Saeimu startē sīkpartijas? Vai atvērušies vārti uz paranormālo pasauli vai tādējādi izpaužas globālās sasilšanas efekta ietekme, vai tās ir sekas, ka no Sarkankalna un Ģintermuižas izlaisti lunātiķi vai elementāri šie aktīvisti ir pārmēru novakcinēti?
Tā ir taisnība, ka uz Saeimu peld vesels sīkbūtņu un mikroorganismu bentoss. Tie ir saraksti, par kuru eksistenci līdz šim zināja tikai paši sarakstu pārstāvji un viņu tuvākie radinieki.
Taču pundurpartiju līderi uzskata sevi par neaizvietojamiem tautas aizbildņiem un aizstāvjiem, kuri atklāj neatkarīgās Latvijas problēmas un sola cīnīties ar nekārtībām. Jaunienācēji ir gatavi satriekt politiskos pretspēlētājus pīšļos, un viņu kritika Kariņa-Levita režīmam ir argumentēta un balstīta uz atbildības sajūtu.
Kolīdz amatos stāsies nākamais Ministru kabinets, notiks pilns aizejošās valdības nedarbu audits. Papildus zaļais Valentīns (nezinu, kura liliputu saraksta premjera kandidāts) liek priekšā valstij piederošo korporāciju peļņas izmaksu katram iedzīvotājam, minimālo algu katram deputātam un zelta rezervju atgriešanu no Anglijas bankas.
Kungs, kurš sola uznest labklājību no jūras dzīlēm un grābt zvaigznes no debesīm, jautā – un ko tu par to domā? Man liekas, Valentīns no pirmā zvana nav izteicis nevienu prātīgu vārdu.
Noklausījušies, kā cits vīrs ar cietiem riekstiem Edgars Kramiņš (nezinu, kuras sīkmaņu listes premjera kandidāts) ar savu sakāmo reklamējas radio, runājot lietas, kas nav racionālas un izskaidrojamas, klausītāji dedzīgi metās zvanīt, lai ieteiktu vēl nekronētajam Latvijas premjerministram ārstēties. Paldies Dievam, Kramiņa kungs teicās – pārbaudīšoties.
Lai cerības iekļūt Saeimā kopā ar nelielajiem finansiālajiem ieguldījumiem pavisam neizpūstu skurstenī, kandidātiem salasīt nulle komā vēlētāju balsis vajadzēja sākt no cita gala. Pirmkārt, pārdomāt par partijas nosaukumu. Nekur neder pārmēru šabloniskie un kā krāna ūdens lāses līdzīgie “tautas kalpi Latvijai”, “tautas varas spēks”, “suverēnā vara”, “Latvija pirmā vietā”, “vienoti Latvijai”, politiskās partijas “Stabilitāte”, “Republika” štancējumi.
Nepieminot ne ar zilbi ideoloģisko ievirzi, nebilstot ne pušplēsta vārda, ka šie projekti varētu būt prokrieviski ar vēlmi ietekmēt iekšpolitiku Maskavas virzienā, tas izskatās pēc bezpersoniska “Dormeo” matrača, vannas skalojamā līdzekļa, veļas pulvera vai nepiedegošas pannas reklāmas. Bija jāpamācās kaut vai no Slovākijas populistiem, kuri savu partiju nodēvēja skaidri un gaiši – “Parastie ļaudis un vienkāršie pilsoņi” – un iebrauca parlamentā kā uzvarētāji atsperratos!
Otrkārt, aģitācija par zelta rezervēm, protams, ieinteresē daļu balsstiesīgās publikas, taču kopumā Latvijas cilvēkus iepriecētu kas taustāmāks. Piemēram, kaut vai bezmaksas frotē dvieļi visās publiskajās peldētavās un baseinos, kas bija piedāvājumā uzvarētājai partijai Reikjavīkas pašvaldību vēlēšanās.
Treškārt, sabiedrība jau iepriekš vīlusies un tagad ir mācīta atpazīt politiskos tīrradņus, kuru partijas ilgtspējība un pastāvēšana nevelkas tālāk par nākamo sestdienu pēcvēlēšanu nedēļā. Tāpēc punduriem zvaigznes šoreiz nav sastājušās labvēlīgi. Politisko pašdarbnieku pulciņu priekšā diemžēl parādīsies tikpat bēdīgs uzraksts kā “kase slēgta” un “spēle beigusies”, proti – “nepiederošiem ieeja Latvijas parlamentā aizliegta!”.
