Māris Zanders: Nepieciešama asinsrites uzlabošana 0
1920. gada 8. oktobrī Ministru kabinets uzskatīja par nepieciešamu ar preses starpniecību informēt sabiedrību, ka “Valsts kancelejā ir savāktas ziņas, ka jau līdz apm. 1. jūlijam š. g. no amatiem ir atlaisti 258 ierēdņi, no kuriem 59 nodoti tiesai”. Pazīstama tēma, vai ne?
Godinot valsts simtgadi, Valsts kanceleja sadarbībā ar ekspertu grupu publicē apjomīgus Ministru kabineta sēžu protokolu krājumus, protokolus papildinot ar tematiski saistītiem tā laika preses vai laikabiedru atmiņu fragmentiem. Pirmais secinājums – nemaz jau nav tik atšķirīgas problēmas, ar kurām saskārās jaunā Latvijas valsts pirms simts gadiem un mēs šodien.
Jau pieminētās korupcijas izskaušanas jomā redzam arī 1920. – 1922. gadā situācijas, kad kādu augstu amatpersonu aizdomās par pretlikumībām atstādina no amata, pat aiztur,
bet tālāk process ieilgst, kļūst par maiņas objektu konkurējošo politisko grupu starpā utt. Ja runājam vēl par līdzībām, tad ko lai saka par šo saistībā ar Latvijas – boļševiku Krievijas miera līgumu? “7. augustā padomju delegācijas loceklis Ivans Lorencs ziņoja uz Maskavu, ka latvieši vilcina sarunas un uzstāda nepieņemamas prasības. Padomju valdības vadītāja Vladimira Ļeņina atbilde bija ātra un īsa – ja miers netiks tūlīt parakstīts, vajag pārģērbt sarkanarmiešus par lauciniekiem un iebrukt Latvijas teritorijā.” Kurš teica, ka t. s. hibrīdkarš ir mūsdienu fenomens?
Tomēr jāpieļauj, ka līdzību meklēšana un atrašana nemaz tik iepriecinoša nav, jo likumsakarīgi rodas jautājums, vai tad tiešām Latvijai 2018. gadā nevajadzētu būt sakārtotākai nekā kara izpostītajai valstij pirmajos tās pastāvēšanas gados? Ja neskaita pašsaprotamas atšķirības (ekonomikas struktūra, cenu stabilitāte utt.), interesanta tēma ir, formulēsim to tā, kadru politika.
No vienas puses, šodienas Latvijā, šķiet, mazāk sastopamas tādas amizantas situācijas, kad 1920. gadā jaunizveidotajā vēstniecībā Vācijā kādu laiku strādā personāžs, kurš, kā beigu beigās izrādās, ir “farmācijas māceklis ar četru klašu izglītību”. No otras puses, valdības sēžu protokoli, lasot par amatpersonu apstiprināšanu, rada iespaidu, ka tolaik izvēles kritēriji bija elastīgāki.
Tam noteikti bija savi objektīvi iemesli (no kurienes jaunai valstij ņemt šaurus savas jomas speciālistus ar ilggadēju pieredzi), bet, manuprāt, tam varēja būt arī pozitīvas sekas, proti, no svara bija ne tik daudz “pareizs CV” un gluda kāpšana pa kāpnēm hierarhijā, cik reputācija un paša kandidāta vēlme iesaistīties valsts veidošanā. Un lai gan dažkārt (jau minētais “farmācijas mācekļa” gadījums u. c.) šāda sistēmas atvērtība radīja nejēdzīgus pārpratumus, kopumā, kā mēdz teikt, mīnusi kļuva par plusiem (piemēram, kadru trūkums noteica lielāku elastību mācībspēku augstskolās no ārzemēm piesaistē).
Gan jau arī tolaik neiztika bez “onkuļu būšanas”, tomēr sistēmas, ja tā drīkst teikt, zaļoksnējums (pat ja tas bija apstākļu noteikts, nevis apzināti formulēts) nozīmēja, ka amatos proporcionāli daudz bija arī cilvēku (atkal, spriežot pēc sēžu protokoliem), kuri pie saviem krēsliem neturējās, iekrampējušies visām četrām. Šodienas Latvija – lēmumu pieņemšanas, t. s. sociālo liftu ziņā – ir nedaudz, kā dažkārt saka, pārkaļķojusies. Varbūt tas ir neizbēgami, laikam ejot un mazinoties emocionālajai attieksmei pret valstiskuma atgūšanas faktu.
Šādā kontekstā ar interesi gaidu jaunās Saeimas un arī valdības darbu – ko reāli nozīmēs daudz piesauktā jaunā politika? Institūciju pakļautības maiņu, to apvienošanu? Tās būtu, atvainojiet par salīdzinājumu, plastiskās korekcijas.
Vai tomēr jaunā politika nozīmēs arī ne tikai citu “burtu”, bet arī “garu”, proti, citu vielmaiņu un izmaiņas organisma asinsritē?
Vai jaunienācēji parlamentā būs jauni formāli vai arī attieksmē pret darāmo? Te nojaušama iespējamā piezīme, ka izmaiņas patiešām būs, bet kurš teica, ka uz labu? Tāda iespēja tiešām pastāv, tomēr tāpat slikti būtu (manuprāt), ja braši pieteiktais un solītais kārtējo reizi beigtos ar ierastu slēpšanos t. s. kolektīvajā atbildībā un frāžainībā, ko vienkārši papildinājuši jauni retoriski paņēmieni.
