Telefons un foto 1
Superlīmeņa fotokameru tev vajag? Viedās reklāmas tā vien ņirb no jaunāko modeļu megapikseļu pārpilnības. Bet to autori aizmirst tev atgādināt (tīši noklusē), ka plāna telefona “fotokamera” gluži fiziski ir un paliks tikai īstas kameras parodija. Vizuālu piezīmju grāmatiņa, nevis rīks, kas derīgs tādu īstu bilžu iegūšanai, kādas bija cieņā pirms telefonfoto ēras. Pieminētajam deputātam automobilī ir somiņa, tajā prāva “Canon” spoguļkamera. Un viņa bildes ir tiešām labas – pat pustumsā, pat kustībā asas, dziļas un detalizētas. Ja nu patiešām gribi iztikt ar telefonu vien, ir kāds pirms pāris gadiem klajā laists un, manuprāt, nepelnīti mazu uzmanību guvis “Samsung” tālrunis “K-zoom”. Mazliet biezāks, mazliet smagāks par līdzīgas sakaru veiktspējas konkurentiem (150 – 250 eiro vērtiem), bet ar iebūvētu tālummaiņas (“zoom”) optiku. Maksā ap 400 eiro. Dārgi? Jā. Bet šī nu reiz būs saprātīga, mērķtiecīga, cienījama investīcija. Tāpat kā “Sony” piedāvātās jebkuram telefonam pievienojamās “QX” sērijas papildoptikas iegāde.
Vai nepietiek ar 2 GB
Par ko vēl tu varētu (lieki?) iztērēt naudu? Par topmodeļu milzu jaudas procesoriem un operatīvajām atmiņām. Procesoru kodolu skaits un “takts frekvences” ierindas lietotājam ir grūti saprotami džungļi. Ņemam vienu skaitli. Operatīvās atmiņas ietilpība. Vēl nesen gluži labi iztikām ar pusi vai vienu gigabaitu. Tagad pat vidēja līmeņa aparātiem ir 2 GB. Vai vajag maksāt gandrīz divreiz vairāk par 4 GB (tas ir tikpat, cik 500 eiro vērtam jaunam portatīvajam datoram, ļoti iespējams, ka krietni vairāk nekā jūsu ofisa vai mājas dažus gadus nokalpojušajam stacionārajam PC)? Man nevajag – tā secināju pēc nedēļu ilgajiem eksperimentiem ar jau pieminēto 5,5 collu milzi, kam šāda jauda bija piešķirta. Ir tas, protams, savās darbībās ātrs kā zibens. Ir spējīgs nepagurt, “nekārties” pat tad, ja reizē ienirsiet kaut ducī lietotņu. Bet man to nevajag. Man nevajag dzīvi pārcelt virtuālā realitātē un šādu bruņojumu turēt vienmēr sev klāt. Televizoru skatīšos mājās, bildes un videoklipus apstrādāšu lielajā datorā. Dinamiskās spēlītes, kurās gigabaitu monstrs ir izcils, nespēlēju. Tā ir mazdēlu pasaule, un, ja nu kāds bija par šādu aparātu sajūsmā, tad tie ir viņi…
Starp citu – ja nu tā tiešām ir jūsu pasaule un apzināta izvēle, arī šeit var pamēģināt iet taupības ceļu. Četrus operatīvos gigabaitus (un lielu pamatatmiņu) piedāvā ne tikai pazīstamu firmu topmodeļi (500 un vairāk eiro). Ir par simtu lētāks “Huawei P9”. Vai tikai 250 eiro maksājošs P8 ar 3 GB operatīvo atmiņu. Ir “Coolpad MAX”, kas maksā 340 eiro un abu atmiņu ietilpības rādītājos pārspēj populāros (dārgākos) “Samsung Galaxy S6” un “S7”. Ķīnieši? Nu un tad? Vai reiz nebeigsim šo vārdu lietot ar nievājošu pieskaņu? Viņi jau sen ir pietiekami uztrenējušies, topmodeļu detaļas un sastāvdaļas ražodami. Viņi sāk gatava produkta ražošanu un laužas tirgū ar apbrīnojamu neatlaidību un centību. Ar zemākām cenām arī. Ar izdomu.
Viņi saprot, ka lielai daļai potenciālo klientu (sieviešu dzimtē) pat mazākas jaudas tehnika ir pilnīgi pietiekama. Bet tai jābūt skaistai. Un “Coolpad” uztaisa “Torino” (199 eiro). Baltu mēreni sievišķīgas elegances paraugu. Viņi saprot, ka izskatam nepieciešama vismodernākās tehnikas piedeviņa. Un ieliek šajā nebūt ne dārgajā rotaļlietā pirkstu nospiedumu lasītāju, kurš līdz šim bijis augstākā līmeņa monopols. Palielies, paspēlējies, ja gribi…
Te skeptiķa rūciens par šo modes “fīču”. Pamēģināju. Secinu – man nevajag. Varu izpildīt arī ierastās trīs vai piecas darbības skārienekrānā, nevis, sekundi un mistisku drošību ķerot, bāzt vienu no pieciem (vēlams pareizo) pirkstiem sensora lodziņā. Nu nav tas ērti. Sieva, kurai esmu uzticējis “Torino” ilgtermiņa testu, jau otrajā dienā palūdza šo funkciju atslēgt, jo pietiek nejauši pieskarties sensoram ar citai komandai ieprogrammētu pirkstu, lai saruna pārtrūktu.
