Pieslēgt sirds zonu 4
– Pirms neilga laika Valmierā jūsu – režisoru trīsdesmitgadnieku – paaudzei piederīgais Vladislavs Nastavševs ar “Jūlijas jaunkundzi”, kas būtībā bija viņa autorizrāde, ļoti augstu pacēla Strindberga latiņu. Vai tas tomēr mazliet nesatrauc, šajā pašā teātrī ķeroties pie tā paša autora, kaut arī citas lugas?
– Nē, es absolūti par to nedomāju. Paldies maniem kolēģiem, kuri to augsto latiņu pacēluši. Cenšos radīt izrādi, kas veidota, balstoties uz precīzu psiholoģisku dialogu kā garu gara cīņu… Tas aktierim ir visgrūtākais – pieslēgt daļu savas sirds zonas, uzdrīkstēties atvērt tās durtiņas pašā, aiz kurām var atklāties pat sev netīkamais.
– Varbūt vari pavērt priekškaru aktieru izvēlē?
– Ievai Puķei ļoti piestāv spēlēt skandināvu autoru lugās. Šķiet, viņai ir asinīs kaut kas no Ibsena, Hamsuna, Strindberga, liekas, viņa vai burtiski sagaršo, sajūt šo ziemeļnieku varones. Ivo Martinsons mani absolūti fascinē ar savu jūtīgumu, garīgās pasaules precizitāti un smalkumu, Aigars Apinis – ar savu neatlaidību un izveicību. Laulātā vīra loma viņam būs kas absolūti jauns, sarežģīts uzdevums.
– Kas balvu atnesušajā sezonā sagādājis pārsteigumu, negaidītu prieku?
– Portālā “draugiem.lv” man atsūtīja vēstuli ļoti attāli Jāņa Ezeriņa radinieki no Bauskas puses. Viņi bija tik patiesi priecīgi, ka šī izrāde saņēma arī balvu. Atsūtīja bildīti ar Ezeriņa pieminekli. Pēc izrādes viņiem bijusi sajūta, it kā slavenais latviešu novelists būtu atdzimis. Vienreizēji lieliska sajūta, ja kādai ģimenei vari dot tik personisku prieku.
– Un pretēji – ko esi sajutis kā pļauku, paša acīs nepelnītu?
– Kādreiz cenšos apzināti meklēt nepareizos virzienus, no kā var izšķilties jaunas lietas, kā, piemēram, Agneses Rutkēvičas lugas “Mans nabaga tēvs” iestudējumā. Bet, ja tev vēl tikai pusceļā uz to jauno pasaka – tas nav tas, ko no tevis gaidām, paliek tā bēdīgi ap dūšu. Bet es gribu būt dažāds. Daudziem uz skatuves tīk skaists uzveduma iesaiņojums, bet ne vienmēr tas virza uz priekšu.
