Ej prom, vai tevi salauzīs 4
– “Nāves deja” tev būs jau otrā tikšanās ar Valmieras teātra aktieriem. Tevis iestudētā “Raudupiete” vēl iepriekšējā sezonā ieguva balvu kā labākais latviešu autora darba iestudējums, titullomas atveidotāja Elīna Vāne kļuva par gada aktrisi. Bet ar Strindbergu tev šī ir pirmā saskare.
– Varu godīgi pateikt – šis zviedru klasiķis man vienmēr licies ļoti noslēpumains, savā ziņā slims autors, dziļiem pretrunīgiem uzskatiem. Ievilināja ļoti nejauši. Lasīju Dirrenmata lugas, to vidū “Spēlēsim Strindbergu”, kas ir komēdija par Strindberga “Nāves deju”. Gluži kā pienākums likās izlasīt arī oriģinālu, kas atklājās daudz plašāks, dziļāks, aizraujošāks un, kas ļoti no svara, absolūti pretējs manai domāšanai, dzīves pārliecībai, attieksmei pret sievieti, kur Strindbergam līdzās mīlestībai ļoti tuvu ir naids, attieksmei pret Dievu, kuru viņš noliedza, pret dzīvi, kurā bija ļoti daudz nežēlības. Piekļūt viņa aprakstītajai naida, nāves, absolūtās nelaimes zonai ir ļoti grūti. Kopā ar aktieriem ejam pa vienām durvīm, bet, ja tās ir ciet, meklējam nākamās. Ja mēs tā arī nenonāksim līdz Strindberga varoņu tumšākajām dzīlēm, izrāde paliks melodramatiskā līmenī – par neizdevušos aktrisi Alisi un viņas vīru – līdz majoram tā arī neuzdienējušos kapteini Edgaru, kuri aiz garlaicības un nepiepildītas dzīves aicinājuma sāk spēlītes viens ar otra jūtām un seksualitāti, šajā spēlītē ieraujot arī jaunekli Kurtu. Tomēr lugā viss ir daudz iracionālāk un dziļāk. Mēģinot ielauzties tev svešā pasaulē, pats kļūsti emocionāli pieredzējušāks, savā ziņā vecāks. Pavadot divus mēnešus ar Strindbergu, viņa pasaule ienāk tevī līdz šūnu līmenim, mainās tavs noskaņojums kaut vai no tā, cik daudz pieminam vārdus “mokas”, “nāve”…
– Tas ir jēdziens, par kuru cilvēki vairās domāt, it īpaši attiecībā uz sevi. Atzīšos – pirmā asociācija, izdzirdot, ka Seņkovs iestudē “Nāves deju”, bija, ka “Ezeriņā” arī bija klāt nāve, pat ar visu izkapti. Interesanti, ka lielāko mūža daļu rakstnieks, un, kā jau minēts, arī gleznotājs Strindbergs veltīja vienai gleznai – šveicieša Arnolda Bēklina slavenākās gleznas “Mirušo sala” personīgai interpretācijai piecos variantos un zviedri svinēja (2012. gadā) dižā klasiķa simto nāves, nevis dzimšanas dienu…
– Pat piedaloties dzemdībās, šajā dzīvības došanas brīdī, kaut kur dziļi zemapziņā jūti nāves klātesamību. Dzīvība ar nāvi ir tik tuvu, robeža tik trausla. Atceros pirmās bēres pusaudža gados, kad to apjautu tik spilgti. Tādos brīžos apzinies, cik vērts ir tev atvēlētais laiks, ko vēlies tajā izdarīt. “Ezeriņā” par cilvēka aiziešanu runājam viegli, naivi, pat bērnišķīgi, salīdzinot ar Strindbergu, kurš apspriež, vai tur, kur iestāsies lielais miers, plosīsies arī kari, viesuļvētras, kaislības, vai arī no tevis paliks tikai ķerra pīšļu trūdzemē. Mēs arī esam spiesti par to domāt caur Strindberga tēliem. Ja tā padomā, man vispār šī sezona iznākusi diezgan drūma (pasmaida), nākamā luga Nacionālā teātra Aktieru zālē būs “Antigone”… Nez, kādus nospiedumus tas atstās – labus vai sliktus. Grūti paredzēt.
Strindberga lugā mani interesē arī tas, kas notiek ar naidpilnā vidē nokļuvušu cilvēku. Ne velti autors lugas varonim Kurtam, kurš pie laulātā pāra ierodas cietoksnī uz vientuļas salas, iedevis karantīnas meistara arodu, kura misija ir izolēt mēri, holēru un citas baisas slimības. Taču šajā slimajā vidē Kurts saslimst ar naidu, atriebību un visu, kas to provocē. Esmu pārliecinājies – tas ir neizbēgami garā vājam cilvēkam. Bieži vien līdz nepazīšanai pārvēršas bērns. Nespējam noticēt, ka viņš var izdarīt briesmīgas lietas. Bet izskaidrojums ir vienkāršs: cilvēkbērns nonācis vidē, kur valda pazemojumi, necieņa… Tevi “saslimdina” neiedomājami ātri… diemžēl. Ir ļoti daudz jāstrādā ar sevi, lai mūslaikos visdažādākajās dzīves situācijās neļautu sevi ietekmēt, rīkoties pret savu pārliecību. Reizēm pats sevi esmu pieķēris: ārprāts, kā varēju iekļūt situācijā, kad izteicos tā, kā nemaz nedomāju.
Bieži vien arī kādu sistēmu mainīt nav iespējams. Vai nu tu ej prom, vai tā salauzīs tevi. Tāpēc jau mēs visi tā veidojamies, veramies ciet, neesam tik emocionāli, jo šis laiks liek būt spēcīgākiem, sargāt sevi. Un kāpēc pēkšņi parādījušās tik daudz gan apšaubāmas, gan neapšaubāmas garīgās prakses, psihoterapijas grupējumi, to vidū arī diletantiski, kuri tevi, lūk, iemācīs būt stipram… Tas nozīmē – ja ir piedāvājums, ir arī pieprasījums.
