Kad pirms vienpadsmit gadiem Baiba devās projām no Latvijas, nodomājusi, ka nemūžam te neatgriezīsies… 0
Daina Šulca, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad pirms vienpadsmit gadiem Baiba Janeka devās projām no Latvijas, viņu nekas šeit nesaistīja – nebija ciešu saišu ar ģimeni, vairs neinteresēja sekretāres izglītība arodskolā, kā arī darbs lielā veikalu tīklā. Meitene neredzēja iespējas izmainīt savu dzīvi, tāpēc aizbraucot nodomājusi, ka nemūžam te neatgriezīsies. Nekad nesaki nekad.
Ir cilvēki, kurus it kā kaut kas sargā – vienalga, kas notiek, kā kaķi nokrīt uz visām četrām ķepām un turpina savu ceļu.
Vai tas ir vieglums, ar kādu viņi uztver dzīvi, vai gadsimtiem ilgi rūdītā latvieša izturība?
Baibai bija 19 gadi, kad viņa ieradās Londonas priekšpilsētā Ipsvičā, lai palīdzētu kādam padzīvojušam angļu atraitnim saimniecībā. Darbu sarunāja paziņa. Meitenei vajadzēja gatavot ēst un uzkopt māju. Darbs nebija grūts, katru nedēļu viņa nopelnīja 100 mārciņas.
“Toreiz tas bija, kā angļi saka – wow! – liela nauda. Es pirku apģērbu un gāju uz ballītēm. Sākumā nebija jāmaksā īre, jo dzīvoju tajā pašā saimniecībā, kur strādāju. Kad pirmo reizi ierados angļa mājā, tādu nekārtību vēl nebiju redzējusi. Vēlāk sapratu, ka daudzām angļu mājām raksturīgas patumšas un mazas telpas, pilnas ar dažādām mantām, mazi logi, paklāji.”
Līdztekus darbam Ipsvičā viņa iesāka darbu putnu gaļas rūpnīcā – četras nakts maiņas nedēļā, viena maiņa ar ceļu turp un atpakaļ kopā aizņēma 13 stundas. Darbs fabrikā deva papildu ienākumus – apmēram 1200 britu mārciņas mēnesī, bet strādāšana aukstumā, garais ceļš un vēlme sasniegt ko vairāk bija iemesli, kāpēc no tā atteicās.
“Ļoti ātri sapratu, ka, šādi dzīvojot un strādājot, nekur tālāk netikšu. Kamēr tevi neiepazīst kā cilvēku, Anglijā esi vienkārši izdevīgs darbaspēks,” viņa nosprieda.
Atspēriena punkts – profesionāla izglītība
Baiba vēlējās ļoti labi iemācīties angļu valodu un iegūt profesionālo izglītību. Viņa iestājās Ipsvičas koledžas skaistumkopšanas un kosmetoloģijas specialitātē un paralēli mācībām piestrādāja pilsētas restorānos. Divu gadu laikā pabeidza koledžu un ieguva diplomu. Sāka īrēt nelielu, angļiem piederošu dārza mājiņu.
Skaistumkopšanas kursos bija obligātas arī angļu valodas nodarbības. Gatavojoties eksāmenam, nodarbībās tika izsniegts mācību materiāls ar 60 jautājumiem, kurus parasti mēdz uzdot darba intervijās. Baiba sagatavoja atbildes, lai intervijās varētu būt pārliecināta un atrast labāku darbu.
Kad juvelierveikalu tīkla “Warren James” Ipsvičas filiālē uz Ziemassvētkiem meklēja papildu darbinieku, meitene pieteicās konkursam un devās uz darba interviju ar noskaņojumu “tas ir mans darbs!”, un tika pieņemta.
“Veikala darbinieces vaicāja, kāda ir mana lielākā vājība, un es atbildēju – šokolāde. Mēs visas sākām draudzīgi smieties, jo arī viņām, izrādījās, ir tieši tāda pati vājība.”
Ziemassvētku tirdzniecības karstumā meitene sevi tik labi parādīja, ka ar viņu tika noslēgts pastāvīga darba līgums, un viņa labi iejutās kolektīvā.
Darba sarunas ar kolēģēm ikdienā izvērtās gaišas un vieglas. Veikala vadība rīkoja konkursus – pārdevēja, kurai bija čeks ar vislielāko summu par notirgoto preci, tika apbalvota. Baiba uzvarēja vairākas reizes, pirmā balva bija – no veikala piedāvājuma varēja sev izvēlēties preci par 70 mārciņām, un viņa izvēlējās zelta ķēdīti.
Citos konkursos balvās bija auskari ar pērlītēm vai citas rotas. Latviete izkonkurēja vietējās kolēģes, bet tāds nebija mērķis. Kolektīvā visi satika labi. Šķiet, viss it kā sāka sakārtoties, darba un dzīves pozīcijas nostiprinājušās, bet Baiba sapratusi, ka Anglija nav viņas zeme, lai arī piedāvā ļoti plašas darba un mācību iespējas.”Es gribēju ko vairāk.”
Burgeru kultūra līdzās plašajām iespējām
“Jutu, ka sāk pietrūkt veselīga ēdiena, veselīga dzīvesveida un kultūras. Reiz veikalā viens pircējs aizrādīja, ka vēlas, lai viņu apkalpo angļu pārdevēja,” atceras Baiba. Rozā brilles, ja tādas vispār bija, pēc četriem gadiem bija nokritušas.
Angliju viņa sāka redzēt ne tikai kā iespēju un brīvības zemi, bet arī tās īpatnības – kā jebkurā valstī vai personā, ko iepazīstam ilgākā laikā.
“Skaistumkopšanas kursos ievēroju, ka, piemēram, anglietes uzjautrinās pašas par sevi – priecājas, ka nemāk ieslēgt veļas mašīnu, un viņu iecienītākais ēdiens bija burgeri. Anglietes dažkārt pat nemācēja pareizi rakstīt un jautāja man, kā raksta angļu vārdus. Juvelierizstrādājumu veikalā tika noorganizētas Ziemassvētku brokastis, kas notika restorānā “MacDonald”, un darbinieki par šo ziņu bija sajūsmā.”
“Ipsvičā vairs nejutos droši. Tur bija iebraucēji no dažādām valstīm, un es nebiju pie tā pieradusi. Ja vajadzētu izvelēties, kur audzināt savus bērnus, es tomēr negribētu to darīt Anglijā. Es sāku meklēt darbu visā Eiropā.”
Auklītes gaitas Barselonā
Pieteikusies darbam Barselonā, kur kāda amerikāņu ģimene meklēja angliski runājošu auklīti astoņgadīgam dēlam. Darba maiņa notika ļoti ātri, un jau pēc trim nedēļām viņa bija Barselonas lidostā, kur pirmo reizi satika jauno darba devēju amerikānieti – tā bija uzticēšanās pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem.
Jaunās darba attiecības bija īsas – amerikāņu ģimene pēc diviem mēnešiem pārcēlās uz Amsterdamu un aicināja Baibu līdzi, bet viņa palika Katalonijā.
Atkal viņa bija viena lielā, nepazīstamā pilsētā un meklēja jaunu darbu. Uzsmaidīja veiksme, un pēc divām nedēļām sāka pieskatīt kataloniešu ģimenē sešgadīgu meitenīti.
“Viņi mani aicināja līdzi izbraukumos un kopīgi pavadīt nedēļas nogales, tā iepazinu, kas ir ģimene. Bieži pulcējās, gatavoja vakariņas, ēda, dzēra vīnu, smējās un runājās.” Baiba veda mazo uz skolu, gatavoja ēst, mācīja angļu valodu un par to saņēma 60 eiro nedēļā. Kad ģimene uzzināja, ka tie ir viņas vienīgie ienākumi, piedāvāja tīrīt savu un kaimiņu māju – tādējādi darba samaksa neilgā laikā izauga no 200 līdz 800 eiro mēnesī.
Strādājot citās valstīs, iespējams iepazīt to, ko nevar ieraudzīt tūrisma ceļojumos – kā dzīvo vietējie.
Spāņu mājas ir liels pretstats angļu mājām – tās ir gaišas, plašas, lieliem logiem, grīdas un sienas klātas ar flīzēm, gandrīz pie katras privātmājas vai pat daudzstāvu mājas ierīkots baseins.
Laiks Spānijā bija jaunas kultūras iepazīšana. Baibu uzrunāja spāņu dzīvesveids: “Sāku mācīties dejot salsu, kas vienmēr bijis mans sapnis, ēdu nacionālo ēdienu paelju, ko no rīsiem un jūras veltēm gatavo uz lielas pannas. Vīns, šķiet, jau ir ieliets spāņu asinīs. Bija daudz draugu no visas pasaules.”
Ko tālāk?
Baibai bija 24 gadi, kad viņa sev vaicāja: “Cik ilgi vēl būšu auklīte? Jāiet tālāk. Kā lai iemācos spāņu valodu?”, un viņa sāka spāniski runāt veikalos – ar pārdevējām, pati veidoja teikumus, meklējot labāku darbu un atstājot savus CV dažādās iestādēs (kas ļoti bieži līdz īpašniekam vai vadītājam tā arī nenonāca).
Pavērās Barselonas tumšā puse. “Es iepazinu vietējo meiteņu skaudību. Gaiši mati un gaišas acis laikam ir diezgan liels retums mūsdienu pasaulē, pat Eiropā.”
Pēc vairākkārtējiem meklējumiem sākusi strādāt īru bārā pašā Barselonas centrā un noīrēja nelielu istabiņu, kur notika pirmais lielais konflikts ar spāņu meiteni.
“Es nepratu pietiekami labi runāt spāniski. Nevarēju sevi aizstāvēt, un naktī vajadzēja pārcelties uz citu dzīvokli. Tas bija smags laiks, jutos pilnīgi viena, nebija kam prasīt palīdzību.
Tik ļoti gribējās, lai kāds atbalstītu. Cik ilgi varēju prasīt draugiem, lai palīdz? Sākās veselības problēmas – nepārtraukti reiba galva.
Kā vēlāk izrādījās – stresa dēļ. Izlēmu atpūsties un iestājos bezdarbniekos. Divus mēnešus biju Latvijā, dzīvoju pie māsas, veselība atgriezās, un arī attiecības manā ģimenē jau bija uzlabojušās,” atceras Baiba un piebilst, “Latvija vairs nebija zeme, kurā nekad negribētu atgriezties.”
Uzņēmējvadības kursi, ķīniešu valoda un ilgas pēc Latvijas.
Barselonā līdzās dažādiem darbiem Baiba izvēlējās mācīties – iestājās uzņēmējdarbības kursos, apguva mārketingu un produktu menedžmentu, biznesa skolā pusotru gadu mācījās uzņēmējdarbību.
“Man bija svarīgi zināt vairākas valodas. Līdzās angļu un spāņu valodām gribēju iemācīties vēl vienu valodu, bet ne Eiropas, un pieteicos mācīties ķīniešu valodu, kas šķita nākotnes valoda.” Tagad jau varot nedaudz sarunāties arī ķīniski.
Viņa īrēja dzīvokli, bija labs darbs nekustamo īpašumu jomā. Dzīvoklis bija paliels, tāpēc izlēmusi vienā no istabām izmitināt latviešu tūristus – sociālajā tīklā “Facebook” izveidoja lapu “Barselonā pie Baibas”.
Dzīvojot Spānijā, arvien biežāk iedomājusies par mājām: “Ar latviešu tūristiem nepietika, lai remdētu ilgas pēc Latvijas. Kad pēdējo reizi biju atvaļinājumā pie māsas, bija grūti atbraukt atpakaļ uz Spāniju. Vienu rītu pamodos Barselonas dzīvoklī un teicu – gribu atpakaļ uz Latviju. Mans laiks šeit ir beidzies. Bet klusībā nodomāju – kaut es nenožēlotu!”
Sociālajos tīklos “Baiba Latviete”
Latvijā viņa paspēja atgriezties pagājušā gada vasarā, kad vīrusa Covid-19 izraisītā pandēmija te bija nedaudz pierimusi. Pēc draudzenes ieteikuma divu nedēļu laikā sāka strādāt uzņēmumā “Metāla elementi”, kam ir cieša saistība ar Spāniju un kas būvniekiem un celtniekiem tirgo margu sistēmas, metāla kalumus un citus elementus.
Tagad domā par sava privātā biznesa uzsākšanu. Daudzie iespaidi, plašā pieredze un iegūtā izglītība devuši jaunas idejas, spēju cīnīties un konkurēt. “Darbi Anglijā un Spānijā bija atšķirīgi, bet kopīgais biju es pati, mana attieksme. Ipsvičā un Barselonā sapratu, ka mans aicinājums ir darbs ar cilvēkiem,” spriež Baiba.
No Latvijas viņa aizbrauca ballīšu un brīvības noskaņās, ar vēlmi sākt pilnīgi jaunu dzīvi, bet atgriezās ar dziļu savas zemes mīlestību.
“Prombūtnē iemācījos novērtēt Latviju un ģimeni. Tagad man te patīk pilnīgi viss – neskartā daba, vienkāršais un veselīgais dzīvesveids, pašaudzētie dārzeņi un ogas. Āboli! Dabiskie vitamīni. Četri gadalaiki. Latviešu senās pagānu tradīcijas Līgo svētkos. Es Latvijā jūtos droši. Par mani smejas, ka visur publiskajās vietās iespiežu somiņu padusē, lai nenozog, – tā ir trauma vēl no Barselonas.”
Baibai “Facebook” profilā ir segvārds “Baiba Latviete”. “Sākumā man profilā bija tikai viens vārds Baiba, tāpēc tas tika bloķēts. Vajadzēja pievienot otru vārdu. Es izvēlējos Latviete, jo jūtos kā visīstākā latviete, un mums ar Latviju ir ļoti paveicies.”
