Nepazīstamais ienaidnieks – kolorektālais vēzis 1
Kolorektālo vēzi Latvijā joprojām atklāj novēloti. Un ne jau tāpēc, ka ārsti to nepazīst, bet gan tādēļ, ka paši ne vienmēr to pamanām…
Kurš tad nenogurst?
Zarnu vēzi sauc arī par kolorektālo, jo tas iemetas gan resnajā, gan taisnajā zarnā. Šis audzējs raksturīgs gan sievietēm, gan vīriešiem, un saslimšana pieaug pēc 50 gadiem, maksimumu sasniedzot pēc 70 gadu vecuma.
Svarīgi noskaidrot, vai šāda veida vēzis nav bijis kādam no tuvāko pakāpju radiniekiem, īpaši – pirms 50 gadu vecuma. Ja ir, tātad var būt iedzimts, un tad risks ar to saslimt ir daudz agrīnākā vecumā nekā citiem cilvēkiem.
Ja zināms, kādā vecumā tuviniekam šāda liksta jau ir bijusi, pārējiem profilakses nolūkā endoskopiskā izmeklēšana – kolonoskopija – jāveic apmēram piecus gadus pirms šā vecuma sasniegšanas.
Ja zināms, kādā vecumā tuviniekam šāda liksta jau ir bijusi, pārējiem profilakses nolūkā endoskopiskā izmeklēšana – kolonoskopija – jāveic apmēram piecus gadus pirms šā vecuma sasniegšanas.
Zarnu vēzis nerada specifiskas sūdzības, kamēr nav attīstījies līdz vēlīnai stadijai. Sākotnēji tie ir šķietami nekaitīgi simptomi, kas ar laiku kļūst tikai izteiktāki un papildinās ar citiem: vēdera pūšanās un sāpes, neregulāra izeja, caureja vai aizcietējumi, gļotu un asiņu piejaukums, nogurums, nespēks un vājums. Ielaistā gadījumā mēdz būt apetītes trūkums un straujš svara zudums.
Kolorektālā vēža slimniekiem bieži ir mazkustīgs dzīvesveids, tāpēc arī klāt liekais svars, nereti vēl cukura diabēts, arteriālā hipertensija vai citas hroniskas saslimšanas.
Bīstamās pazīmes
Kolorektālā vēža draudi bieži saistīti ar polipiem – zarnu gļotādas labdabīgiem izaugumiem. Tie rada nesāpīgas asiņošanas no taisnās zarnas vai tā saukto slēpto asiņošanu. Polipu rašanās pieaug līdz ar vecumu.
Ja asiņošanu izraisījis audzējs, asins zaudējumu dažkārt var pat nenojaust, un galvenās sūdzības ir elpas trūkums, nogurums un reibonis – anēmijas simptomi. Tiesa, asinis izkārnījumos ir arī hemoroīdu gadījumā, bet caureju var izraisīt resnās zarnas infekcijas.
Sākumā vēzis attīstās gļotādā. Procesam turpinoties, ļaundabīgās šūnas ieaug visā zarnas sieniņā, nonāk apzarņa limfmezglos un apkārtējos audos vai izveido metastāzes citos orgānos, biežāk – aknās. Tas notiek 10 – 20 gadu laikā un ilgāk, taču, kad simptomi kļūst pamanāmi, tā jau ir vēlīna stadija.
Kad audzējs ir liels, tas mēdz radīt dzīvībai bīstamas komplikācijas – pilnīgi aizsprosto zarnu, par ko liecina vēdera uzpūšanās, slikta dūša un vemšana. Spiediena palielināšanās sekas ir zarnu plīsums, satura nonākšana vēdera dobumā un asiņošana. Tad nepieciešama steidzama operācija nevis audzēja, bet gan dzīvībai bīstamās situācijas dēļ.
Precīza metode
Laikus veikta diagnostika ir iespēja atklāt un izārstēt zarnu vēzi sākuma stadijās.
Vienkāršs izmeklējuma veids ir asins analīzes. Ja pusmūža cilvēkam tās uzrāda zemu hemoglobīna līmeni, ir mazasinība, ieteicams veikt arī endoskopiskus izmeklējumus, ko šajā gadījumā sauc par kolonoskopiju. Tā ir precīzākā metode zarnu vēža atklāšanai.
Endoskopijas laikā zarnas iekšpusi apskata ar speciālu zondi – endoskopu. Diagnozes apstiprināšanai un vēža stadijas noteikšanai nepieciešama audu biopsijas mikroskopiska analīze.
Ja pusmūža cilvēkam tās uzrāda zemu hemoglobīna līmeni, ir mazasinība, ieteicams veikt arī endoskopiskus izmeklējumus, ko šajā gadījumā sauc par kolonoskopiju. Tā ir precīzākā metode zarnu vēža atklāšanai.
Ja izrādās, ka sūdzības izraisa polipi, kas turklāt nav lieli, tos var noņemt jau izmeklējuma laikā, vienlaikus novēršot vēža risku. Ja šādu polipu ir ļoti daudz un tiem nepievērš uzmanību, audzēja draudi ir ļoti lieli.
Katrs ģimenes ārsts var uzdot pacientam veikt arī vienkāršu, valsts apmaksātu analīzi – slēpto asiņu testu, izsniedzot viņam speciālo testa komplektu. Tad trīs vēdera izejas reizēs pēc kārtas ir jāpaņem nelieli izkārnījumu paraugi un strikti, kā noteikts lietošanas instrukcijā, jāveic uztriepes testa strēmelē. Aizpildītais tests jānodod ģimenes ārstam, kurš to nosūta uz laboratoriju.
Testa mērķis ir noskaidrot, vai izkārnījumos ir asiņu piejaukums, ko nevar saskatīt ne ar aci, ne uz tualetes papīra. Ja tests ir pozitīvs, nepieciešama arī kolonoskopija.
Var gadīties, ka trauksme ir polipu dēļ. Kad tos noņem, atkārtotu endoskopiju var veikt pat pēc 3 – 4 gadiem.
Ģimenes ārsta pienākums ir katram, kurš sasniedzis 50 gadu vecumu, piedāvāt profilakses nolūkā veikt šo valsts apmaksāto skrīninga testu. Ja tā nenotiek, pacients pats var to pieprasīt, pat ja nav nekādu sūdzību vai riska faktoru.
Ja audzējs konstatēts 1. vai 2. stadijā, galvenā ārstēšanas metode ir ķirurģiska operācija. Pat ne vienmēr nepieciešama ķīmijterapija vai staru terapija. Ja vēzis nav ielaists, pēc operācijas izārstēšanās ir gandrīz simtprocentīga. Vecākiempacientiem sekmīgu ārstēšanu diemžēl apgrūtina blakus saslimšanas.
Savlaicīga glābšanās
Zarnu vēža profilaksei nav specifisku ieteikumu, taču jāņem vērā, ka par labu nenāk mazkustīgums un uzturs, kurā ir daudz dzīvnieku tauku un maz šķiedrvielu. Izmaiņas zarnu sieniņās veicina arī pusfabrikāti un mākslīgie konservanti. Produkti, kas zarnās veicina pūšanas un rūgšanas procesus, sekmē brīvo radikāļu rašanos, kuri ilgstoša zarnu gļotādas kairinājuma dēļ izsauc nevēlamas izmaiņas šajās šūnās. Lai tā nenotiktu, ir jāēd daudz svaigu augļu un dārzeņu, jo šķiedrvielas savas abrazīvās struktūras dēļ palīdz tīrīt zarnu sieniņas.
Svarīgas arī fiziskās aktivitātes, kas sekmē gan ķermeņa masas normalizāciju, gan veicina zarnu darbību.
Par vēdera izejas regularitāti gastroenterologu un uztura speciālistu domas dalās – vieni uzskata, ka tai jābūt reizi dienā, citi – pēc katras ēdienreizes, vēl daži pārliecināti, ka būtiskākais ir pašsajūta, jo galvenais, lai šis process nav sāpīgs un sniedz atvieglojumu. Tomēr jāņem vērā, ka vēdera izeju var ietekmēt gan anatomiskās īpatnības (zarnu izmērs), gan lietotie medikamenti.
