Nepazīstamā Dilles tante. Recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Dilles tante” 1
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Oktobrī Latvijas Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvoja Kārļa Vērdiņa poēmas “Dilles tante” skatuves versija Edgara Kaufelda režijā, kas pandēmijas apstākļu dēļ notika lielajā zālē. Nepārprotami, ka izrādes pārcēlums uz plašo telpu padara šo intīmai uztverei paredzēto un ar poētiskām asociācijām bagāto darbu distances dēļ atsvešinātāku un sajūtās bālāku, nekā tas būtu mazā spēles laukumā.
Par poēmas iestudējuma ieceri režisors saka: “Veidojot izrādi, daudz domājām par mākslinieciskajām izpausmēm un tām nepieciešamo sabiedrības novērtējumu. Šo poēmu spēlējam, akcentējot radošās izpausmes, saglabājot klātesošo radīšanas brīdi. Dilles tantes ekstravagantā darbība ir rosinājums arī skatītājam būt radošākam un patiesākam savās domās un izpausmēs.” Asprātīgie izrādes reklāmas dokumentālie sižeti pie Raiņa pieminekļa apliecina autoru vēlmi runāt par dzejnieku statusu un atpazīstamību laikabiedros. Uzrunātie garāmgājēji uz aktrises Danas Avotiņas-Lāces jautājumiem atbild tieši tāpat, kā aprakstīts Vērdiņa poēmā, kur Dilles tanti negrib pazīt un dzejdares pantos nav ar mieru klausīties ne kioska pārdevēja, ne pastniece un pat ne citplanētieši.
Poētiskā telpa un attālums
Sižeta pārcēlums no grāmatas tieši uz skatuves veido etīžu virkni par galveno varoni, kura sevi uzskata par lielisku rakstnieci, bet diemžēl viņas talantu neviens nenovērtē.
Ar pirmo izrādes minūti aktieri Dana Avotiņa-Lāce un Arturs Putniņš mēģina nodibināt tiešu kontaktu ar zālē sēdošajiem, kas izkliedējuma un attālinājuma dēļ izdodas nepilnīgi. Uz jautājumu, “vai lasāt dzeju un vai zināt nosaukt dzejnieku vārdus”, atbildes vietā ir mulsinošs klusums. Vēlāk aktieriem izdodas pārvarēt plaisu, ko rada telpa, tas notiek brīžos, kad poētiskās iztēles nianses un pustoņi, vārdu un zilbju spēles, dzejas ritms salāgojas ar aktīvu darbību, izraisot bērnu smieklus un jautājumus blakus sēdošajiem pieaugušajiem. Mijiedarbībai traucē arī scenogrāfa Kristapa Kramiņa veidotā mērogos neatbilstošā citiem izmēriem plānotā dekorācija. Tikai pusi no lielās skatuves aizņem divi izvelkami klubkrēsli, centrā – paklājs, kas daļēji norobežo telpu, atstājot līdz kulisēm daudz vietas, kur aktieriem nākas staigāt “pa tukšo”. No vienas puses, interesanti ir krēslu konstrukciju krāsainie kubi, no kuriem aktieri veido darbības vietas – kāpņu telpu, parka kiosku, skolu u. c., no otras – kubu mērogi un leļļu izmēri attiecībā pret lielo skatuvi ir disproporcionāli.
Attālums mulsina arī lomu atveidotājus. Viņiem ir jāspēlē plaši, tā, lai pēdējā zāles rindā var redzēt un dzirdēt, taču leļļu izmēri un darbības apzīmējošās vietas ir tik mazas un aktieru sacerētās mikrodarbības – tik grūti saskatāmas.
Dana Lāce izjusti atveido radošas personības meklējošo garu un kopā ar lellē iemiesoto Dilles tanti rada vienotu, tāpēc pārliecinošu tēlu, grūtāk ir Arturam Putniņam, kurš atveido visus citus stāsta varoņus. Viņam atvēlētas īsas epizodes, kas prasa izteiksmīgu formu, tāpēc fragmentāri iedzīvinātās lelles paliek prātā kā apzīmēti, nevis izjusti personāži. Faktiski katrs no tiem ir kā vientuļš savādnieks, un katrs ne tikai dzīvo savā pasaulē, bet arī nāk no cita žanra, piemēram, pastniece, kas nobīstas no Dilles tantes, kliedz tik spalgi, ka neviļus rodas šausmu pasakas sajūta.
Ironija un empātija
Etīžu virknējumā katrā epizodē, veltīta tantes-dzejnieces pārspīlētajai vēlmei sacerēt pantus un vēl un vēlreiz atkārtota apkārtējo neizpratne, parādās autora Kārļa Vērdiņa poētiskā konstrukcija un attieksme. Grāmatas mākslinieces Rebekas Lukošus ilustrācijas veiksmīgi deformē priekšmetus, cilvēku formas un perspektīvu un labi sasaucas ar Vērdiņa ironisko pieeju tekstam, bet stilizācija skatuvei un reāliem aktieriem ir problemātiska.
Izrāde pārceļ darbības notikumus uz reālākiem spēles noteikumiem nekā grāmatā, iemesls tam – bērniem ironiskais slānis ir tikai nojaušams. Iespējams, mazajiem skatītājiem tuvāks ir kāds cits stāsta motīvs, piemēram, par divu savstarpēji saderīgu raksturu satikšanos. Sižetu par čaklo būtni Dilles tanti, kas jūtas izstumta un kam veiksme uzspīd visnegaidītākajā brīdī, var taču salīdzināt, piemēram, ar visiem zināmo Pelnrušķītes sižetu. Šoreiz “prinča” uzdevumu veic policists, kuram Dilles kundzes poētiskie panti šķiet aizraujoši. Izrādes laimīgās beigas noslēdzas ar kāzu foto, kam par ierāmējumu kalpo paklāja vidus caurums, tas izskatās kompozicionāli glīti un vienlaikus komiski. Caurviju ironija vainagojas ar Vērdiņa poēmas epilogu, kur dzejas rindas vēsta par to, ka laime galu gala izrādās ikdienas parastajā putras katlā un esībā, kas visiem līdzīga. Izrāde, uzlūkojot stāstu no reālisma pozīcijas, tomēr neuzdod un neatbild uz jautājumu, kas tad īsti atšķir šo konkrēto Dilles tanti no citiem nerakstošajiem un vai dzejošana ir dīvainība, radošo moku laime, apsēstība, talants vai vientulības remdējums.
Kārlis Vērdiņš, “Dilles tante”, izrāde Latvijas Leļļu teātrī
Režisors: Edgars Kaufelds, māksliniece Rebeka Lukošus, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, komponists Jēkabs Nīmanis, gaismu mākslinieks Uldis Andersons.
Lomās: Dana Avotiņa-Lāce, Artūrs Putniņš.
