Māris Zanders: Būtu ļoti slikti, ja stresā par pandēmiju mēs pazaudētu “lielo bildi” 6
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai cik ļoti Covid-19 ietekmē katra no mums domas, paradumus un darbu, domāju, ka intuitīvi mēs visnotaļ labi apzināmies, ka pandēmija ne tikai “kaut kad beigsies”, bet ka mūs apdraud arī citas problēmas, kas nekur nebūs pazudušas arī pēc šī koronavīrusa savaldīšanas.
Šādā kontekstā labā ziņa, ar kuru es vēlētos lasītāju uzmundrināt, ir tā, ka zinātnieku darbs arī šajā laikā nav apstājies vai reducējies līdz jautājumam par vakcīnām Covid-19.
Piemēram, man šķiet ļoti svarīgi, ka nākamā gada ietvaros vismaz Eiropā tiks apstiprināta Lēbera pārmantotās optiskās neiropātijas jauna ārstēšanas metode, kas paver cerības tam vienam no 30 000 cilvēkiem, kuri saskaras ar šo strauju redzes zuduma problēmu.
Ir būtiski, ka, lai cik emocionāli un intelektuāli stindzinošs būtu bijis šis gads, ir izstrādāts arī jauns, salīdzinot ar defibrilāciju saudzējošāks, veids sirds darbības traucējumu novēršanā.
Oktobrī “Science” publicēja tekstu par jaunatklātām baktērijām zarnu mikrobiomā, kas organismam ļauj vieglāk panest radioterapiju ļaundabīgo audzēju ārstēšanas procesā.
Lai gan var likties, ka 2020. gadā lielākā daļa cilvēces, ieslēgta mājokļos, vai nu slīgst dažāda smaguma depresijā, vai raksta dusmīgus komentārus sociālajos tīklos, kaut kādi nelabojami personāži turpināja pētīt invazīvas kukaiņu sugas (piemēram, “Drosophila suzukii”), kuru parādīšanās, kā saka, mūsu platuma grādos ir reālas briesmas dārzkopībai, vēl citi caurām dienām noņēmās ar jaunu, videi draudzīgāku iepakojumu izveidi, labākām viesuļvētru un zemestrīču prognozēšanas metodēm, pret sausumu izturīgāku kultūraugu izstrādi un vēl, un vēl.
Formulēšu citādi. Man nav jāpierāda, cik nopietna problēma ir Covid-19. Bet.
Pirmkārt, tad liels lūgums turpmāk neapšaubīt nepieciešamību ieguldīt līdzekļus un laiku “kaut kādu” dīvainu raidījumu, teiksim, sikspārņu metabolisma īpatnību izpētē.
Otrkārt, ar vai bez pandēmijas mums ir jārisina daudzas problēmas, lai cilvēki turpinātu kaut cik komfortabli dzīvot arī pēc desmit un trīsdesmit gadiem.
Un no šī viedokļa nevajadzētu skatīties kā uz “no gaisa nokritušiem”, “ārpus realitātes dzīvojošiem” tiem zinātniekiem – tostarp Latvijā –, kuri arī 2020.–2021. gadā saka un teiks, ka jāpēta ir purvu ekosistēmas, jāpērk nepieciešamais laboratoriju aprīkojums vielu kristalizācijas procesu kontrolei (noderēs jaunu farmācijas produktu izstrādē, starp citu…), un vispār – kāda nekaunība šajā sarežģītajā laikā – jāiegulda t.s. fundamentālajā zinātnē.
Ja izskan pamatots viedoklis, ka pandēmija atstās sabiedrībā emocionālas rētas, tad tas nozīmē, ka, neraugoties uz patiešām lielajiem tēriņiem ekonomiskās situācijas stabilizēšanā, nedrīkst atņemt naudu arī humanitārajām un sociālajām zinātnēm.
Tās ir neatsveramas, lai kopiena pēc tam, kad tās locekļi ir dūšīgi savstarpēji salamājušies un apjukuši, atrastu kopēju pamatu kultūrā un vēsturē. Īsi sakot, būtu ļoti slikti, ja stresā par pandēmiju mēs, un jo īpaši politiskie lēmumu pieņēmēji, pazaudētu “lielo bildi”.
Tas nav slēpts mājiens kontekstā ar informatīvajā telpā nesen izskanējušām šaubām par to, cik jēdzīgi ir izlietota zinātnei novirzītā nauda ar Covid-19 saistīto jautājumu izpētei.
Viedokļi atšķiras, un, pat ja ir bijušas līdzekļu “apgūšanas” epizodes, tas nenozīmē, ka tās jāizmanto zinātnei nelabvēlīgu secinājumu izdarīšanai.
Šī teksta mērķis ir atgādināt, cik sīksti ir cilvēki, kurus vada pasaules izzināšanas interese, un ka viņi arī šajā pretīgajā gadā ir radījuši brīnum daudz interesantu un noderīgu “lietu”.
Ja tās apkopo, 2020. gads ir bijis ļoti labs gads. Un vēl. Ikviens puslīdz saprātīgs cilvēks neaizmirsīs pateikt paldies mediķiem. Labi vārdi atradīsies arī pedagogiem un vēl citu profesiju pārstāvjiem.
Es vēlējos šeit paust atzinību zinātniekiem, turklāt ne tikai ar vakcīnu pret Covid-19 izstrādi saistītajiem. Viņi dod pamatu optimismam.
