Egils Līcītis: Nepatīkams jaunums 2
Internetā un presē pie lielā zvana izzvanītā ziņa par to, ka Saeimas centrālā ēka esot pārvērsta graustā, kā baložbūda, kur civilistiem – darbiniekiem un apmeklētājiem – ir bīstami dzīvībai atrasties, popularitātes klikšķu un lasāmības ziņā samērojās vien ar muzikanta Kiviča publiskotām trauksmes vēstīm.
Reizē tas bija nepatīkams jaunums mūsu valsts nodokļu maksātājiem, uz kuru kamiešiem gulstas milzīga Jēkabielas piecpadsmit parlamentāro ēku kompleksa ar pazemes ejām zem Daugavas un fortifikācijas būvēm uzturēšanas izdevumi.
Tagadējos grūtos apstākļos, kad pirmām kārtām jādomā, kā glābt no iznīcības mūsu planētu, kad jāieplūdina miljoniem eiro, lai mazinātu siltumnīcu gāzu iedarbības efektu, Saeimas administrācija vēlas piķi, lai plaši remontētos – sačibinātu izpuvušas griestu sijas, labotu durvis, kas neturas eņģēs, atrastu kanalizācijas smakas avotu vicespīkeres darbistabā, renovētu nopostīto Sarkano zāli, iecienīto ballīšu vietu, kur tika griezti valceri un skanēja banketa uzdzīvotāju galda runas.
Un tur ar piešpaktelēšanu nebūšot līdzēts, vajadzēšot gigantiskus līdzekļus, lai paveiktu remontdarbus pilnā mērā. Saprotams, ka Saeima ir kūsājošs sabiedriskās dzīves centrs un 100 latviešu homēru uzturēšanās vieta, taču tādā veidā – bez plaša mēroga konsultācijām ar sabiedrību, ugunsgrēka režīmā, itin kā radušos ārkārtas apstākļos – prasīt ievērojamas summas pirms 150 gadiem celtā Bruņinieku nama pārbūvei ir, mazākais, nepiedienīgi.
Vēlētāji saka – jūs liekat mums vilties ar neapdomīgiem maksājumiem! Kur pēc ievēlēšanas ir praktiski paveiktie deputātu varoņdarbi? Bet jaunieši un pensionāri pamazām sāk saprast jūsu nodevību! Tas ir noraidāms un neatbalstāms pasākums no nodokļu maksātāju, Saeimas darba devēju puses, kuri, kā teikts, jau tā spiesti tērēt naudu pēc lielā “ceņņika”, lai sagādātu deputācijai dzīvi palaco ērtībās pa parlamentāro valstību, kas izpletusies pa Vecrīgas puskvartālu, un vēl vairāku punktu dēļ.
Punkts 1. Varētu domāt, ka 150 gadus stāvējusī ēka ir kā sašķiebies šķūnis vai sagāzusies igla, par kuru speciālisti būvmeistari ar ēku ekspluatācijas inženieriem pēc apsekošanas strīdas – plēst nost tūliņ vai drusku pagaidīt.
Nesošās konstrukcijas vēl stāvēs otrtik ilgi, Saeimas namu var izstaigāt sausām kājām, neaujot gumijniekus, ēdnīca, uz kuru deputāti auļo pa kāpnēm kā bizoņu bars, netiek slēgta, līdz ar to ar remontiem var nesteigties.
Punkts 2. Ar Saeimas telpu apakšīrniekiem noslēgtais līgums uz četriem gadiem paredz saudzīgu izturēšanos pret lietošanā nodoto īpašumu, lai tas kalpotu pēc iespējas ilgāk. Igaunijas deputāti arvien sēž skolnieciska paskata solu saspiestībā, kādus redzēju tur, apmeklējot rīgikogu 1990. gadā, un visi satilpst vienā mājā. Igaunijā neuzskata, ka parlamentāriešu vajadzības jāizskata pirmām kārtām un jāapmierina bez līdzekļu ierobežojuma.
Igauņu tautas priekšstāvji staigā second hand drēbēs, kurpretim mūsējie – mirdzošās zīmolu drānās, Armani žaketēs un vēl siltās no franču skrodera adatas kleitēs.
Punkts 3. Kopš Konkurences padomes atklātā karteļa būvniecībā celtniecības kompānijām liegts saņemt pasūtījumus valsts objektos. Kuram tad uzticēt remontu veikšanu vecajā Bruņinieku namā? Simts Saeimas ķeizariņi nav tā noslogoti, lai nevarētu pēc darbadienas beigām uzvilkt darbavīra kombinezonu un ar prasmīgām rokām pielabot ēkā redzamos bojājumus.
Ar 5 miljonu uzturnaudas maksājumiem, ko no nodokļu maksātājiem turpmāk saņemšot Saeimā ievēlētās partijas, var atlicināt naudiņu remontam nepieciešamajiem celtniecības materiāliem un štrumentiem, un deputātu kopējās talkās kolektīvs kļūtu draudzīgāks un saliedētāks.
