Sistēma, kurā meli tiek atklāti, pamatojoties uz informācijas analīzi: 9
1. Pretrunīga informācija.
Ir grūti izdomāt melus vissīkākajās detaļās, tāpēc melis cenšas atcerēties to, ko uzskata par svarīgāko. Bieži vien meli ir kā ķēdes reakcija – vieni rada nākamos, viens izdomājums liek izdarīt korekcijas citā. Tas prasa nopietnus pūliņus un laiku, un bieži vien neļauj melim rūpīgi apdomāt un to visu atcerēties. Galvenā melu atklāšanas metode ir precizējoši jautājumi, koncentrējoties uz faktu detalizēšanu.
2. Dezinformācijā ietvertās informācijas nenoteiktība, neskaidrība.
Iemesls – tiek stāstīts par to, kas patiesībā nav piedzīvots, un tāpēc tikai virspusēji saglabājies atmiņā vai ātri aizmirsts (lai gan tika apdomāts, gatavojoties melot).
3. Pārmērīga notikumu atstāsta precizitāte (īpaši sen notikušu) – iepriekš sagatavotas nepatiesas informācijas “iekalšanas” sekas.
4. Vairāku aptaujāto sniegtās ziņas sakrīt vissīkākajās detaļās.
Parasti vairāki cilvēki, kas novērojuši vienu un to pašu notikumu, nesniedz vienādu aprakstu. Tam ir vairāki iemesli: individuālās psiholoģiskās atšķirības, psihiskā stāvokļa atšķirības notikuma laikā, aktīvās iesaistīšanās notikumā atšķirības, atšķirības notikumu novērošanas punktos, uzmanības un uztveres selektivitāte. Sekas – katra dalībnieka uzmanību vairāk vai mazāk vienlīdzīgi piesaista spilgtākās un „lielākās” iezīmes, sīkās detaļas tiek uztvertas individuāli.
5. Sacītajā trūkst nebūtisku sīkumu un detaļu (ņemot vērā stāstītāja intelektuālās iezīmes un runas stilu).
Iedomātā pagātne ir pasīva, mākslīga, jo subjekts to nav pieredzējis. Šādas “pagātnes” izveides vienīgais mērķis ir maldināšana, tāpēc apraksts ir vienpusējs un trūkst detaļu. Izzūd nebūtiski papildinājumi un tie, kas būtu raksturīgi konkrētajam cilvēkam, ja viņš stāstītu par līdzīgu reālu notikumu pieredzēšanu.
6. Citādāks to pašu notikumu skaidrojums dažādos komunikācijas posmos.
Bieži vien stāstītais mainās, jo cilvēks ir aizmirsis iepriekš izdomāto paskaidrojumu detaļas, kas liek viņam sniegt jaunas notikumu interpretācijas.
7. Tikai pozitīva informācija par sevi un ne mazāko šaubu par notikumu interpretāciju.
Ja cilvēks ir patiess, parasti viņš nevilcinās atklāt arī informāciju, kas parāda viņu sliktākā gaismā (protams, ir iespējama “negatīvā” daļēja slēpšana). Patiesi cilvēki parasti neslēpj šaubas par to, kā izskaidrot dažus faktus, kas parasti nav raksturīgi meļiem.
8. Uzstājīga, uzmācīga apgalvojumu atkārtošana (ja vien tas nenotiek citu, neitrālu iemeslu dēļ).
Austrumu gudrība vēsta: „Tu man pateici pirmo reizi – es noticēju. Tu atkārtoji – es sāku šaubīties. Tu pateici trešo reizi – es sapratu, ka tu melo.”
9. „Pārteikšanās” komunikācijas gaitā, t.i., nejauša patiesas informācijas paziņošana.
Tā notiek, jo cilvēka prātā jaucas gan patiesie, gan melīgie notikuma skaidrojumi.
10. Konkrētam cilvēkam neraksturīgi izteicieni (ņemot vērā vispārējās attīstības un izglītības līmeni), termini un frazeoloģiskās izpausmes – pierādījums, ka atkārto izdomātu (iespējams, ka to izdomājis kāds cits) un iegaumētu informāciju.
11. Neizteiksmīgs izpausmju emocionālais fons.
Ja viss ir izdomāts, reālas emocijas nav piedzīvotas. Pareizāk sakot, emocionālais fons neatbilst notikuma nozīmīgumam. Neraugoties uz shematismu un emocionālo neizteiksmīgumu, var būt, kaut arī retāk, pārspīlēta un uzspēlēta emocionalitāte.
12. Atkārtota sava godprātīguma un neieinteresētības uzsvēršana.
Pārmērīga savu tikumu reklamēšana rada šaubas par informācijas patiesumu.
13. Izvairīšanās no atbildes uz tiešu jautājumu, cenšoties radīt iespaidu, ka jautājums nav saprotams vai „aizmirsts”.
14. Mēģinājums noslēpt to, vaicātājs nevarētu nezināt vai sev ļoti nozīmīgu notikumu aizmiršana (kas nav izskaidrojams ar psiholoģisko aizsardzību).
Tendence manipulēt ar melu palīdzību veidojas ilgstošā laika posmā, ja tam ir atbilstoši audzināšanas un attīstības priekšnoteikumi. Tāpēc metodes, ko izmanto šādi cilvēki, ir ļoti individuālas. Melu atklāšanas problēma ir ļoti sarežģīta, jo jāanalizē daudzveidīgi faktori.
Jo vairāk izteikta cilvēka tieksme un spēja melot, jo mazāka ir varbūtība, ka to izdosies noteikt pēc ārējām pazīmēm.
Šādos gadījumos lielāka uzmanība jāpievērš informācijas satura analīzei un uzdodamo jautājumu taktikai. Samelot ir vieglāk, ja bijis laiks tam sagatavoties. Ārējās uztraukuma pazīmes ir vairāk pamanāmas, ja melim jāatbild uz jautājumiem, uz kuriem viņš iepriekš nevarēja sagatavot atbildes.
