“Nepārvaramā”. Ķirurga un Siguldas Opermūzikas svētku rīkotāja Daiņa Kalna pirmā grāmata 1
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Mani pārsteidza, cik grāmatā daudz romantikas, nebiju gaidījusi,” Siguldas Opermūzikas svētku rīkotāja, ķirurga Daiņa Kalna pirmās grāmatas “Nepārvaramā” atvēršanā sacīja uzņēmēja Ilze Auzere (iepriekš Jurkāne). Grāmata pieskaitāma daiļliteratūras klāstam, un, to izlasot, teiktajam var piekrist.
Vai var sacīt, ka šī ir jūsu pirmā grāmata?
D. Kalns: Nodrukātā. Viena bija jau iepriekš uzrakstīta. Opermūzikas svētku kontekstā par dažiem cilvēkiem man bija pateikts ne tas labākais, bet Visockis (tobrīd izdevniecības “Jumava” īpašnieks Juris Visockis. – V. K.) vēlējās, lai viss ir sīrupā. Gribēja, lai ir mazliet ar meliem, saldi piepušķots. Bet es neesmu tā radis.
Un kas ir laidis klajā šo grāmatu?
Izdevu es pats par savu naudu. Pie reizes vēlos pateikt paldies māksliniecei Sarmītei Māliņai par vāka dizainu.
Nosaukums “Nepārvaramā”, ņemot vērā mūslaiku situāciju, pirmajā mirklī asociējas ar jēdzienu “nepārvarama vara”. Ko tā nozīmē jūsu grāmatā, kas ir tā “nepārvaramā”?
Mīlestība. Tas var būt gan skaists, gan reizē arī cilvēciski nežēlīgs stāvoklis. Ne jau velti nelaimīgas mīlestības dēļ cilvēki pakaras, notiek pat slepkavības, arī man vienā stāstā mīlestība saistās ar emocionālu un psiholoģisku vardarbību. To es saucu par “netīro” mīlestību. Bet mīlestība šā vārda skaistākajā izpratnē vijas cauri visai grāmatai un visiem tās četriem stāstiem.
Jums pašam dzīvē mīlestībā veicies… Sieva, Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka, allaž bijusi klāt arī Opermūzikas svētku rīkošanā…
Tā ir gan! Taču dzīvē bijušas sievietes, kuras pagriezušas muguru. Ar to nācies samierināties, nu daža laba varbūt nožēlo… (Pasmaida.) Bet viss jau kopš cilvēka dzimšanas notiek ar Dieva ziņu, bez tās pat mats no galvas nenokrīt. Tam es tiešām ticu. Tāpēc arī viens stāsts saucas “Nolemtā”, skaists un skumjš stāsts par sievieti, ar visām viņas kļūdām un nelaimīgo likteni, taču tieši viņa mana stāsta varonim bija nolemta, lai caur visām sāpēm un ciešanām, ko radījusi šī sieviete, vīrietis dzīvē kaut ko sasniegtu.
Bet kas bija tas emocionālais mirklis, kas lika ķerties pie daiļliteratūras rakstīšanas?
Man tagad nodrukātie stāsti jau sen bija galvā. Patiesībā pēc dabas esmu sapņotājs. Paņemu kādu grāmatu, aizraujos un varu lūkoties debesīs. Tas ir tāpat kā notis mūziķim, kuras ieskanas galvā, tā radot mūziku. Tā arī man atnāk tēma, par ko vajadzētu rakstīt, un es šo apceri ieliku konkrētos varoņos.
Visi stāsti rakstīti pirmajā personā. Pirmajā stāstā jūsu literārā varone ir sieviete, slaucēja, kura piedzīvojusi gan skaistus, gan skarbus mirkļus savā dzīvē, pārējos esat iejuties vīrieša ādā – gan patmīlīgā, gan pazemotā. Cik stāstos ir realitātes, dokumentālu faktu?
Visi stāsti atbilst dzīves patiesībai, īstenībai. Taču, izņemot vienu stāstu, pārējiem trim konkrētu prototipu nav. Es grāmatā dzīvi nepārrakstu, bet smeļos no tās. Mani jau ilgāku laiku urdīja vairākas tēmas.
Pirmā ir par to, ko mums nodarījušas pasaules lielvaras, kā lauzušas cilvēku likteņus, bet, par spīti tam, mūsu cilvēki ir bijuši tik izturīgi. Nevarēju nerakstīt par to ļoti daudzo sieviešu nežēlīgo likteni pēckara gados, kuras vienas bez tēviem audzināja savus bērnus, neskatoties uz nabadzību, fiziskiem un morāliem pazemojumiem, pārvarot ciešanas, ne vienu vien traģēdiju, vergojot kolhozos, padarīja savus pēcnācējus par darbu mīlošiem, gudriem, strādīgiem patriotiem, kuri nosargāja Latviju un kļuva par vieniem no galvenajiem neatkarības atjaunotājiem.
Otrais stāsts – laiki mainās, mainās arī tikumi, stāsts rakstīts kā pretmets gaišajam, labajam, šķīstajam, sargies grēka!
Divas noveles – mans mūžīgais jautājums: kā vari būt laimīgs, nepamatoti sāpinot savus tuvākos un darot nelaimīgus pats savus bērnus? Vienmēr esmu domājis par to, vai var piedot nodevību. Kā vari būt laimīgs uz citu nelaimes rēķina, turklāt vēl, ja tie ir tavi bērni? Vīrietis sapinas sievietes brunčos, šķiras un pamet savus bērnus.
Man tā liekas ļoti traģiska un nepiedodama rīcība. Bērnu dēļ jāspēj upurēties, jo, ja to nespēj, viņi izaug par garīgiem kropļiem. Turklāt tieši šādus bērnus visvairāk skolā piemeklē mobings, šī mūslaiku nelaime, viņi tiek izsmieti un pazemoti. Bet kaisle, iekāre, apmātība ar citu sievieti, tā ilgst apmēram četrus gadus. Tas ir zinātniski pierādīts.
Pēc tam vīrietis meklē citu mīlas objektu. Ir kļūdas, kuras dzīvē ļoti grūti, patiesībā neiespējami labot. Par to ir pēdējais stāsts “Naktī uz ielas”.
Bet grāmatas pirmais stāsts “Tāpat kā toreiz” ir par sieviešu nežēlīgo likteni pēckara laikā. Mana stāsta varone apprecas 1939. gadā, bezgala skaisti iemīlējusies savā īstajā vīrietī, taču tad nāk krievu okupācija un drīz seko iesaukšana vācu armijā. Tad atkal ienāk krievi, jāpārdzīvo 1949. gada izvešana un vēlāk pēc dienesta jau padomju armijā nomirst dēls.
Tas viss jāpārdzīvo vienai sievietei. Manas māsīcas vīrs nonāca Lestenē, bet, kur palicis, nevienam tā arī nav zināms līdz šai baltai dienai. Manai varonei stāstā ir līdzīgs liktenis. Par karā paņemto vīru nekādu ziņu, bet viņa cer, ka varbūt kādā dienā mīļotais atgriezīsies.
Ja būtu dokumentāli rakstījis par savas mātes likteni, kas viena audzināja mūs, piecus bērnus, jo tēvs bija izsūtīts Sibīrijā uz 25 gadiem, tas būtu drūmi un nomācoši. Bet skarbo dzīvi un likteņa pavērsienus stāstā esmu ietērpis mīlas un romantikas mērcē. Mana varone ir spēcīgs cilvēks, kas, par spīti likteņa triecieniem, dzīves nogalē ar savu mūžu var būt apmierināta, jo nav viena, vientuļa un pamesta. Jā, daudz ko varēju stāstam paņemt no savas mātes dzīves, jo viņa, tāpat kā mana literārā varone Mirdza Leimane, arī bija slaucēja.
Toreiz kolhoza slaucējas kaplēja bietes un kartupeļus piefermas laukā, mēs, bērni, ravējām, lai govis ziemā nenomirtu badā, jo kolhoza piešķirtā barība bija labi ja desmitā tiesa no vajadzīgā.
Savukārt stāstā “Nolemtā” vijas cauri pavisam cita mīlestība – nežēlīga, mokoša, pat spīdzinoša.
Kā jau teicu, to es saucu par “netīru” mīlestību, ar daudziem partneriem, alkoholu, roku palaišanu un veneriskām slimībām. Erotika un romantika stāstā tāpēc, lai parādītu, cik sieviete spēj būt slīpēta, lai maz pieredzējušu vīrieti tītu ap pirkstu. Gudras sievietes mīlas mākslu izmanto, lai naivus vīriešus pataisītu par muļķiem. Tas ir diezgan raksturīgi. Arī tāda ir dzīve.
Zinot jūs kā opermūzikas mīļotāju, izlasot stāstu ar virsrakstu “Otello”, nāk prātā visiem zināmais operas melnādainais varonis, kurš bezjēdzīgā greizsirdībā nožņaudza savu mīļoto Dezdemonu.
Nuja, kurš gan nezina teicienu – greizsirdīgs kā Otello! Tas raksturo nepamatotu greizsirdību, kurā iesviež arī neprasme ar otru cilvēku izrunāties.
Cik ilgā laikā tapa grāmata “Nepārvaramā”?
Stāsts “Naktī uz ielas” jau 1972. gadā man galvā bija gatavs. “Nolemtā” – tai arī pieraksti bija krājušies ilgāku laiku, bet, kad pieķēros pie rakstīšanas, uzrakstīju mēneša laikā, varbūt pat ātrāk. Tas ir pēdējais jaundarbs.
Būtībā stāsti man galvā maisījās jau vismaz četrdesmit gadus, aizņēma vietu prātā, smadzenēs. Kas interesanti, tā ukraiņu ģimene, kura beigās parādās novelē “Tāpat kā toreiz”, var radīt sajūtu, ka darbs rakstīts šodien, bet ne, tas tapis, kad ukraiņus vēl nebija piemeklējusi baisā nelaime ar Krievijas iebrukumu viņu zemē. Ukraiņu parādīšanās manā stāstā ir tīrā sakritība!
Šogad pēc divu gadu pandēmijas izraisīta pārtraukuma atkal solās būt krāšņi Siguldas Opermūzikas svētki ar galveno notikumu Dž. Pučīni operas “Bohēma” brīvdabas uzvedumu, kurā arī stāsts ir par mīlestību un kuru dzirdēsim 30. jūlijā.
Un dziedās pirmā Mimī pasaulē Maija Kovaļevska. Bulgārs, 33 gadus vecais Mihails Mihailovs, ir viens no labākajiem tenoriem Rūdolfa lomā. Viņš ir uzstājies Siguldas Opermūzikas svētkos iepriekš, un ne viens vien publikā atzinis, ka dziedājis vai labāk kā slavenais Pavaroti.
Arī mūsējie Mačanovskis, Norvelis, Apeinis ir pasaules klases dziedātāji.
Atklāšanas koncertā spēlēs izcils vijolnieks Dainis Medjaniks. Latvijā šo mākslinieku īsti nezina, bet viņam ir lieliska karjera, vienīgais no latviešiem ticis slavenajā – Elbas filharmonijas orķestrī Hamburgā, turpat, kur mūsu Iveta Apkalna ir ērģeļmūzikas programmas vadītāja. Uzstāsies arī jaunā, talantīgā vijolniece Elza Siliņa, pazīstamās dziedātājas Ances Krauzes meita, vēl dziedās Latvijas Nacionālās operas primadonna Jūlija Vasiļjeva un ukrainiete Kijivas operas un baleta teātra soliste Olga Matušenko un citi.
Koncertā “Jaunās zvaigznes” uzstāsies vairāki latviešu mūziķi ar eksotisku piesitienu izcelsmē. Piemēram, vijolnieka Ankita Tripathī māte ir latviete, bet tēvs indietis. Spēlē tik virtuozi, kā reti kurš. Uzstāsies čellists Reinis Rudzītis, arī ļoti labi dziedātāji – Katažina Dudareva, latviski runājoša meitene no Daugavpils, un lielisks baritons Daniils Kuzmins.
Opermūzika ir sen zināma jūsu sirdslieta, tāpat visiem zināms, ka pēc profesijas esat diplomēts ārsts. Bet rakstīšana, turklāt, ja runa ir par daiļliteratūru, prasa arī pavisam citas prasmes, arī domāšanu. Kā tas jūsos saskan, kā iet kopā?
To nemaz nevar tā pateikt, bet, ja paskatās rakstos, daiļliteratūru rakstījuši ļoti daudzi ārsti. Mediķa diploms bija Miervaldim Birzem, arī Ārijai Elksnei… Es, protams, sevi ar viņiem nesalīdzinu, bet arī Čehovs un Bulgakovs pēc profesijas bija dakteri.
Vai ir padomā nākamā grāmata?
Jāņu rītā pamostoties, pat nevaru pateikt, kāpēc, sāku domāt par vecvecākiem, kuru bērni un mazbērni ārzemēs un kuri Latvijā palikuši vieni, nelaimīgi. Ir jauni cilvēki, kuri aizbrauc mācīties uz ārzemēm, apprecas ar ārzemniekiem, un viņu ģimenēs bērni jau latviski vairs nerunā.
Bet vecvecāki jūtas šeit nevienam nevajadzīgi. Tik daudz māju stāv tukšas. Baisi. Jau pusmiljons cilvēku ekonomiskā emigrācijā. Es aizbraucējus uzskatu par dzimtenes nodevējiem. Arī Latvijā var atrast darbu.
