Nevajadzētu pārspīlēt bezpilota lidaparātu spējas, uzsver majors Kairišs 19
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Beidzamajos gados ziņās no kaujas laukiem daudz pieminēti tautas valodā par droniem sauktie bezpilota lidaparāti. Tie atzinīgi novērtēti, un, vai tie ir universāls līdzeklis panākumu gūšanā, stāsta Latvijas Bruņoto spēku Gaisa spēku mācību centra komandieris majors Modris Kairišs.
Lūdzu, pastāstiet, kas ir droni?
M. Kairišs: Jāsāk ar to, ka Latvijā ar terminoloģiju ir pavāji, mūsu valoda nav ar terminiem bagātākā. Pie mums ieviesušies dažādi termini, bet nosaukums “drons” ir vairāk no tautas nācis, arī no angļu valodas, un cilvēki ar to vairāk saprot kvadrikopterus, taču mēs visos dokumentos, vismaz armijā, runājam par bezpilota gaisa kuģiem.
Ja runājam no tehniskās puses, tad jēdziens “bezpilota gaisa kuģis” paskaidro, ka tas ir aparāts, kas lido pa gaisu bez cilvēka piedalīšanās. Ideja jau ir ļoti sena, pat vairāk nekā simt gadus veca, vienīgi beidzamie trīsdesmit četrdesmit gadi ļāvuši to īstenot.
Kad cilvēks pacēlās gaisā, radās arī šīs idejas. Bezpilota gaisa kuģi bija pat vēl pirms lidmašīnām, kad tika izmantoti gaisa baloni, lai nomestu kādas kravas.
Ir visādas versijas, bet tāds klasisks plaša pielietojuma bezpilota lidaparāts, kādu pazīstam mūsu dienās, es vismaz uzskatītu, bija vācu “Fau-1”. To jau varēja nosaukt par masveida produktu. “Fau-1” lidoja uz Angliju.
Lidaparāts ar caurplūdes dzinēju bez pilota kā pašnāvnieks. Attīstoties tehnoloģijām, 60.–70. gados tos vairāk sāka izmantot izlūkošanai, tad būvēja lielus aparātus.
Masveidā tie ienāca līdz ar elektronikas un GPS attīstību, bet, attīstoties autopilotiem, plaši tos sāka ieviest pēc 2000. gada.
Varam uzskatīt, ka modernā armijā neiztiek bez šādām bezpilota lidmašīnām.
Es teiktu – jāsaprot, ka bezpilota lidaparāti ir dažāda līmeņa, dažāda pielietojuma.
Taču kaut kāda veida bezpilota lidaparāti ir visiem. Ne tikai modernās armijās, bet arī Somālija un līdzīgas valstis lieto bezpilota lidaparātus.
Protams, mūsu dienās neviena moderna armija neiztiek bez šiem lidaparātiem. Tiem ir daudz dažādu uzdevumu, daudzi cilvēki nezina par tiem tikpat kā neko, priekšstats par tiem ir ļoti primitīvs.
Kādi ir šo bezpilota lidaparātu līmeņi un uzdevumi?
Mūsdienās ir dažāda izmēra lidaparāti, sākot no maziem, ko var uzlikt uz rokas, līdz pilnvērtīgas lidmašīnas izmēriem, pat tādiem, kas uzpilda degvielu.
Principā no nedaudziem gramiem līdz daudzām tonnām – ir daudz šo gaisa kuģu veidu, atšķirīgs ir arī lidošanas attālums. Tā ir parastā klasifikācija, kā NATO tos iedala. Ir trīs klases un apakšklases. Izmērs ir galvenais, ko cilvēkiem vajadzētu saprast, no tā ir atkarīgs, cik ilgi tas spēs lidot.
Nākamais – vai tas ir bruņots vai neapbruņots, kāds ir tā aprīkojums. Bezpilota lidaparātam pats svarīgākais ir tā aprīkojums. Sākumā mēs runājām par droniem, ka tajos parasti ir kamera, modernākajos arī termokamera ar dažādām termospējām.
Jāsaprot, ka militārajām vajadzībām modernajā armijā dronu aprīkojums ir ļoti plašs, arī izmantošana dažāda. Par to plaši nerunā – atsevišķas valstis lieto radiācijas monitoringam, tie nes arī ieročus.
Kuros karos visefektīvāk lietoti šie aparāti – droši vien Kalnu Karabahā un tagad Ukrainā?
Tie ir kari ar lielāko rezonansi. Mums tuvāki un saprotamāki, bet principā dronus lielvalstis lieto jau 30 gadus. Nesot ieročus – Irākā un Afganistāna, Lībijā. Daudzās valstīs pirms tam jau ir lietoti plašā mērogā, bet parasti tie bija vērsti pret pretinieku, kas tehnoloģiski ir vairākas paaudzes atpalicis.
Ukrainas armija un Krievijas armija ir tehnoloģiski vairāk vai mazāk vienā līmenī, varbūt kaut kas aprīkojumā ukraiņiem ir labāks, kaut kas – krieviem, bet kaujas darbības vešanā pārāki ir ukraiņi.
Viņu komandieriem ir lielāka iniciatīva, viņi strādā brīvāk, bet krievi karo ļoti centralizēti, tādēļ sākumā viņiem bija ļoti daudz problēmu. Tagad viņi sāk nedaudz atraisīties.
Būtībā tagad viņi ir līdzvērtīgi pretinieki, abām pusēm viena no galvenajām lietām ir pretgaisa aizsardzība. Daudzi tagad fano, teiksim, par “Bayraktar” un citām sistēmām.
Tās pārsvarā tiek lietotas pret pretinieku, kuram nav pretgaisa aizsardzības. Tā pati Kalnu Karabaha, kur tika skandēts – “Bayraktar”, “Bayraktar”, dziesmas raksta un vēl visu ko.
Nepieciešams saprast, ka armēņiem pretgaisa aizsardzība bija ļoti novecojusi un atstāta novārtā. Viņi gaisa spēkus pārāk nenovērtēja. Kalnu Karabaha ir ļoti pateicīga karadarbības vešanai tieši aizsardzības kaujās.
Kalnos vispār ir veiksmīgi aizsargāties. Standartā, lai uzbruktu pretiniekam, vajadzīgs vismaz trīs reizes lielāks pārsvars, bet kalnos vajag vismaz deviņas desmit reizes lielāku pārsvaru, pat vēl lielāku.
Šajā kalnu apvidū Azerbaidžāna ar Turcijas atbalstu lieliski izmantoja to, ka armēņiem nav pretgaisa aizsardzības, tieši pirmajās dienās viņi iznīcināja visas pretgaisa aizsardzības vienības, kas varēja kaut ko darīt, un tad nesodīti ar bezpilota lidaparātiem arī tīrīja šos kalnus.
Pirmkārt, tika iznīcināta artilērija, komandvadības elementi, bruņutehnika, un tiem cilvēkiem nekas cits neatlika kā padoties. Tad radās “Bayraktar” mīts, ka tas ir kā sudraba lode, ar kuru varēs uzvarēt jebkurā karā.
Neviens jau tāpat nav atcēlis artilēriju un visu pārējo. Vienīgi tajā brīdī nebija pretgaisa aizsardzības. Šī doktrīna par gaisa pārsvaru nāk no Otrā pasaules kara – tas, kurš uzvar gaisā, pēc tam uzvarēs arī uz zemes.
Tas ir spilgti pierādīts. Un šī reklāma nostrādāja, ka “Bayraktar” visiem palīdzēs, taču iegūts gluži pretējs efekts – daudzi nesaprot, cik nozīmīga ir pretgaisa aizsardzība.
Arī ukraiņi pirmajās dienās lietoja šos “Bayraktar”, bet tie nestrādāja veiksmīgi. No Kalnu Karabahas ir simtiem video ar “Bayraktar” un citiem lidaparātiem, kas lietoja ieročus.
No Ukrainas varam redzēt varbūt kādu pusotru desmitu video. Krievu pretgaisa aizsardzība diezgan veiksmīgi strādāja, vēl joprojām strādā, un pietiekami lielus bezpilota lidaparātus ukraiņi nevar izmantot.
Tādus kā “Bayraktar” viņi tagad izmanto tikai tur, kur krieviem nav pretgaisa aizsardzības.
Tam ir piemēri – kuģa “Moskva” nogremdēšana un Čūsku salas apšaudīšana, tur veiksmīgi tos izmantoja, jo nebija pretgaisa aizsardzības. Bet tur, kur ir pretgaisa aizsardzība, tur šis izslavētais aparāts nestrādā.
Krievi izmanto mazāka izmēra bezpilota lidaprātus, kas sver padsmit kilogramus, bet “Bayraktar” sver 650 kilogramus, tas ir “Teslas” izmēros.
Tas ir lēns, lēni manevrējošs – ļoti viegls mērķis pretgaisa aizsardzībai. Pēc lidaparātu notriekšanas abas puses tos galvenokārt izmantojušas izlūkošanā un artilērijas uguns koriģēšanā.
Mazie bezpilota lidaparāti, aprīkoti ar kameru un tālmēriem, ir ļoti efektīvi artilērijas uguns koriģēšanā.
Tos šobrīd galvenokārt izmanto abas puses. Priekšplānā ir izvirzījušies komerciālie bezpilota lidaparāti – BGI, daži ķīniešu analogi. Tas galvenokārt ir spēku aizsardzībai priekšējās līnijās ļoti zema taktiskā līmeņa panākumu gūšanā, tam tie ir ļoti nozīmīgi. No tiem tagad arī met zemē granātas un vēl daudz ko dara pozīciju karā.
Taču operacionālu efektu sasniedz ar tādiem kā krievu “Orlan”. Ukraiņu pusē tagad ir no puspasaules savesti, uzdāvināti bezpilota lidaparāti, kas lido vairākas stundas tieši artilērijas uguns koriģēšanai.
Tas pats sakāms arī par HIMARS, par ko visi tagad sajūsmā. Bez efektīvas izlūkinformācijas, kas iegūta uz zemes – no aģentūras, izlūkiem uz zemes, no sabiedrotajiem, kādiem sensoriem vai kvalitatīva bezpilota lidaparāta –, šis HIMARS neko nedod, tāpēc ka nav redzams, kas notiek 50–70 kilometru attālumā.
Svarīgi ir bataljona, brigāžu līmeņa bezpilota lidaparāti, tie stundām karājas gaisā, koriģē artilērijas uguni un ievāc izlūkinformāciju.
Ja tev nav bezpilota lidaparāta, kas var aizlidot 70 kilometrus un karāties virs mērķa, lai tad vari izšaut ar savu HIMARS, tad no šī HIMARS nav nekādas jēgas.
Ar ko pretgaisa aizsardzība apkaro bezpilota lidaparātus?
Ja runājam par mazajiem droniem – tiem kvadrikopteriem, neviens tos neķer un netriec nost. Pret tiem pārsvarā izmanto elektronisko karadarbību, tur ir GPS slāpēšana un citi paņēmieni.
Tie nelido tālu, to darbības rādiuss ir divi trīs kilometri, tie ir taktiskā līmeņa droni, pret tiem pretgaisa aizsardzību praktiski nelieto.
Pret bataljona, brigādes līmeņa aparātiem, kas sver jau 20–25 vai 50 kilogramus, krievi veiksmīgi lieto “Panzer”, arī savus “Verbas”. Ar radaru atrod tos un tad uz tiem izšauj raķeti.
Protams, neviens nešauj krievu “S-400” vai “S-300”, bet pārsvarā tie ir “Panzer”, “Osas”, kas tur šauj. Biežāk tos pamana ar kamerām, mērķu novērotājiem. Pamana un pēc tam uz tiem izšauj.
Vai joprojām spēkā atziņa, ka artilērija ir kara dievs?
Jā, taktiskajā līmenī, taču jāsaprot – artilērija plus drons, teiksim, tālšāvējartilērija, var atrisināt operacionāli stratēģiskos uzdevumus, bet drons plus artilērija, kas ir klasika, atrisina mazos taktiskā līmeņa uzdevumus.
Jāsaprot, ka artilērijas lādiņš sver desmitiem kilogramu un ar dronu koriģēšanu to var aizšaut, bet drons var panest ļoti mazu munīcijas daudzumu. Tāpat vajadzīga mērķu masveidība, artilērija ar dronu pašlaik ir galvenais.
Šobrīd Ukrainā tas ir viens no mīnusiem abām karojošajām pusēm, tomēr ukraiņiem vēl ir, Rietumi piegādā gudro munīciju, un no šīs vadāmās precīzās munīcijas ir daudz kas atkarīgs, bet krieviem ir problēmas ar precīzu šaušanu.
Drons plus artilērija – tas ar gudro munīciju ir ļoti nāvējoši.
Ja ir drons, kas lido 20, 30, 40 kilometrus, plus artilērija, kas var trāpīt desmit metros, tas ir ļoti nāvējošs ierocis. Tad principā nekāda veida liela mēroga uzbrukuma operācijas nav iespējamas.
