Rita Našeniece: Nepārprotams nē. Latvijas Radio 4 žurnāliste pārkāpusi robežu 38
Vairāk nekā desmit gadus palaikam strādāju Balkānos, sāku vēl pirms Deitonas miera līguma, kas pielika punktu Dienvidslāvijas karam. Sākumā un mazliet kā žurnāliste, vēlāk – starptautiskā organizācijā. Manas nebeidzamās Balkānu epopejas vērtīgākā daļa bija sarunas ar cilvēkiem, kas spēja analizēt notikušo, to, kā cilvēki pamazām zaudēja savu cilvēcisko seju un pilsoņu karš kļuva iespējams.
Kāda žurnāliste man sacīja: “Karu Dienvidslāvijā sāka mediji.” “Man šķiet,” iebildu es, “karu taču sāka politiķi.” “Nē,” viņa sacīja, “bija politiķi, kuri vēlējās karu. Bija, kas to pieļāva, neko nedarot, lai tas nebūtu. Bet karu sāka mediji. Politiķi nav vienīgie vainīgie. Pilsoņu kara un slepkavību kurinātāji sēž un sēdēja ēterā.”
Šī saruna man ienāca prātā, kad noklausījos Latvijas Radio 4 (sabiedriskā medija) tiešā ētera studiju – populāro raidījumu “Doma laukums”, kur žurnāliste Jana Jermakova saņēma zvanus no raidījuma klausītājiem. Sarunas tēma bija portālā “Mana balss” publicētā iniciatīva “Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana”, par kuru šobrīd ir parakstījušies 12 382 cilvēki.
Precizitātes labad – lūk, no krievu valodas tulkots teksts, par kuru tālāk runāšu:
Jermakova: “Labrīt, pirmdiena sākas ar lielo Uzvaras dienu karā ar fašistisko Vāciju. Izrādās, ka Uzvaras dienu ne tikai svin, bet arī pret to cīnās. Latvijas Saeimā ir nodota pilsoniska iniciatīva “Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana”, kura publicēta portālā “Mana balss”. Likumprojekta autori, zem kura parakstījušies 12 000 cilvēku, piedāvā nojaukt atbrīvotāju pieminekli, pie kura katru gadu desmitiem tūkstošu rīdzinieku atzīmē 9. maija svētkus. Kāda attieksme jums ir pret šo iniciatīvu… (nepabeidz teikumu)… hallo, es jūs klausos…”
Anonīma zvanītāja: “Labrīt, sveicu jūs svētkos, diženajos svētkos, atbrīvošanas svētkos no brūnā mēra. (“Paldies!” saka žurnāliste Jermolajeva). Ziniet, man šķiet, ka vieglāk, būtiski vieglāk ir iznīcināt tos divpadsmit vai cik tur tūkstošus, kuri parakstījās, nevis nojaukt pieminekli. Apsveicu svētkos jūs, visu jums to labāko!”
Jermakova: “Redziet, kāda varena aizstāvība mūsu piemineklim! Tomēr jādomā, ka šīs iniciatīvas autoru mērķis ir izpētīt reakciju sabiedrībā, kas varētu būt emocionāla. Viņi zināja, ka šī reakcija būs emocionāla, ko arī šobrīd vērojam mūsu ēterā.”
Tiešā ētera studijas, kur cilvēki zvana, lai paustu savu attieksmi un uzdotu jautājumus, ir vērtīga jebkuras radio programmas daļa. Tiešs kontakts ar klausītāju ir mērķis, uz kuru jātiecas. Tiešais ēters, protams, prasa no žurnālista spēju reaģēt un saprast sekas, ko izraisa izteikts vārds. Cilvēks, kas zvana, var pateikt un pateiks jebko, bet tieši žurnālista atbildība ir uz šo tekstu reaģēt. Par to ir uzrakstīts tūkstošiem lappušu ar ētikas kodeksiem, rokasgrāmatām un instrukcijām. Visiem Eiropas sabiedriskajiem medijiem ir šāda veida dokumenti. Žurnālisti (vismaz tā vajadzētu būt) pirms iešanas ēterā, ir apmācīti kā jāreaģē gadījumā, ja izskan aicinājums uz izrēķināšanos.
Tagad neliela teksta analīze. Jermakova tēmu sāk uzsildošā stilā, nepaskaidrojot, ka iniciatīva ir par Latvijas izveidošanas – Bermonta cīņu vēsturei svarīga objekta atjaunošanu, par vēsturisku un senu projektu. Projekts netika veikts, jo 1940. gadā Latvija tika okupēta. Viņa min pieminekļa nojaukšanas faktu, to uzsverot Uzvaras dienas kontekstā. Tendenciozi, propagandiski, bet ciešami.
Anonīmā zvanītāja piedāvā Staļina un Hitlera stila risinājumu, proti, iznīcināt visus, kas nedomā tāpat kā viņa. Būtībā jau nekas pārsteidzošs – kārtējā krieviski runājošā brūnā mēra apkarotāja, kas ir vēl brūnāka par pašu mēri. Nekas pārsteidzošs mūsdienu Latvijā. Iespējamā Krimināllikuma 71.I panta “Aicinājums uz genocīdu”, 78.panta – “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” vai vēl kāda panta kliente. Ja vien kāds papūlētos par to veikt izmeklēšanu.
Tālāk seko žurnālistes secinājumi. Pirmkārt, viņas reakcija uz cilvēku iznīcināšanu ir pozitīva. Nonāvēšanas priekšlikumu viņa uzskata par aizstāvības formu. Otrkārt, viņas tālākais skaidrojums par šo iniciatīvu. Viņas tēze būtībā ir spožs piemērs Gebelsa propagandai fašistiskajā Vācijā, kas spēja radīt pārliecību, ka ebreju iznīcināšanā ir vainīgi paši ebreji. Viņa apgalvo, ka iniciatīvas autoru mērķis ir nevis īstā Uzvaras laukuma atjaunošana tā vēsturiskajā veidolā, bet reakcijas izpētīšana un emocionālas reakcijas izraisīšana.
Žurnālista spriedelēšana ārpus ētera ir viņa sirdsapziņas jautājums. Jermakovai kopā ar zvanītāju ir iespēja Doma laukuma kafejnīcā apspriest, kādā veidā viņas izrēķināsies ar katru, kas neatbilst viņu politiskajām iecerēm. Privāti Jermakova var sapņot par jebkādu scenāriju. Arī par ādas mēteli un naganu… Diemžēl, tāda ir mūsu īstenība. Latvija ir valsts ar lingvistiski un ideoloģiski segregētu izglītības sistēmu. Rīgas krievu skola lielā mērā ir Krievijas ģeopolitiskais pagarinājums. Daudi ir šādas izglītības sistēmas produkti un upuri. Ja viņu apziņā okupācijas sekas, izsūtīšanas un līdzīgi elementi, kā 12 000 iznīcināšana var būt tikai pašu iznīcināmo vaina, tad ir grūti kaut ko mainīt. Bet, pat pieņemot, ka Jermakova kopā ar zvanītāju joprojām dzīvo PSRS impēriskajā pagarinājumā, tomēr jābūt sarkanajām līnijām. Runa ir par cilvēku dzīvību. Šī robeža LR4 studijā tika pārkāpta.
Uz Latvijas Radio 4 rīcību nekavējoši un ar populāru skaidrojumu reaģēja Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja Aija Cālīte, nosaucot žurnālistes rīcību par nepieņemamu. Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Šnore par šo gadījumu ir iesniedzis prasību prokuratūrai.
Mediji ir spēks un profesionāli nevainojama žurnālista darbība ir īpaši svarīga spriedzes un nedrošības laikos. Diemžēl atmosfēru Latvijas Radio 4 labi raksturo arī Jermolajevas kolēģis, kāds Saša (Aleksandrs) Andrejevs, kurš savā “Facebook” sociālo tīklu ierakstā E. Šnori nosaucis par “psihopātu un nodevēju”.
Kā saprotams, no informācijas medijos Latvijas Radio ir iegājis garā incidenta izvērtēšanas posmā un nav spējis izdvest nekādu, pat īsu paziņojumu, apliecinot, ka šādi incidenti ēterā vairs nebūs iespējami. Latvijas Žurnālistu asociācija un Latvijas Žurnālistu savienība arī nav izdvesušas ne skaņas. Žurnālisti, kas ļoti uzstājīgi un skaļi prasa tūlītēju reakciju no politiķiem par viņu rīcību un izteikumiem, izrādās, nav spējīgi šādu reakciju izrādīt paši.
Uzskatu, ka tieši žurnālistiem pirmajiem ir jāvēršas pret naida kurinātājiem un to atbalstītājiem ēterā. Būt par nāves propagandas atbalstītājiem ir slikta zīme.
Eidens Vaits, ilggadējais Starptautiskās žurnālistu federācijas (IFJ) ģenerālsekretārs, šobrīd ētiskās žurnālistikas tīkla vadītājs, kādreiz pēdējo Balkānu karu sakarā rakstīja: “Vienmēr diemžēl būs žurnālisti, kas pievērsīsies propagandai, lai atbalstītu visnaidīgākos un neprātīgākos politiskos centienus, bet viņus var izolēt. Žurnālistiem jābūt spējīgiem būt atbildīgiem par savu rīcību, veidot profesionālo solidaritāti un, pāri visam, izvairīties no ļaušanās apkārtējās pasaules aizspriedumiem un tumsonībai.”
P.S. Raksta autore nav parakstījusi attiecīgo, kā arī jebkuru citu dokumentu “Mana balss”. Uz draudiem pakārt, nosist, izvarot, ko autore saņem citu tēmu sakarā, raugās filozofiski. Šis ir tāda cilvēka viedoklis, kas strādājis ar mediju attīstības programmām pēckonflikta reģionā.
