Briesmas no kosmosa, kas apdraud Zemi: 1996.gada maijā pasaule tik tikko izglābās no katastrofālas bojāejas 37
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Tas gan nav nekas nenormāls, taču realitātē ir tāda: cilvēki dzīvo, pat ne nieka neaizdomājoties par to, ka mūsu planēta milzīgā ātrumā (95 000 kilometru stundā!) lido cauri kosmiskajai un absolūti neizzinātajai telpai pilnībā nezināmā, nesaprotamā virzienā, un līdz ar to nevar būt tā, ka šajā ceļā to nesagaidīs visu iespējamo veidu negaidītas sastapšanās.
Pirms 250 miljoniem gadu
Cilvēces pastāvēšanas vēsturē, par laimi, nav bijis gigantisku katastrofu, kuru izraisīšanā varētu vainot cilvēcei pilnībā nezināmus kosmiskos spēkus. Tomēr mūsdienu pētnieki, iepazīstot kosmisko telpu un pašu mūsu planētas reljefu, aizvien vairāk gūst pārliecību, ka Zeme tomēr pastāvīgi saņēmusi pietiekami šaušalīgus no kosmosa atnākušus “pārsteigumus”.
Par visbriesmīgāko apzināto katastrofu var uzskatīt Zemes sadursmi ar lielu asteroīdu, kas ietriecies planētā tagadējā Ziemeļu pola rajonā pirms aptuveni 250 miljoniem gadu. Trieciens bijis tik jaudīgs, ka izveidojies gigantisks krāteris, kura vietā tagad plešas Ziemeļu Ledus okeāns.
Bet zemes garozas daļa, kas iegruvusi šīs sadursmes rezultātā, izraisījusi jaudīgu triecienvilni, kas savukārt izspiedis aptuveni tikpat lielu sauszemes gabalu Dienvidu pola rajonā, izveidojot tagadējo Antarktīdu.
Daudzi pētnieki uzskata, ka tieši šis asteroīds kļuvis par iemeslu globālajai Permas katastrofai, kā dēļ visā planētā nobīdījās tektoniskās plātnes, izraisot vulkānu izvirdumus. Sevišķi jaudīgi tie bijuši Sibīrijas rajonā. Šeit lava izvirdusi nevis pa atsevišķiem vulkāniem, bet jau no gigantiski lielām plaisām zemes garozā, tādējādi biezā kārtā noklājot laukumu vismaz četru miljonu kvadrātkilometru platībā no ziemeļu jūrām līdz Baikālam. Atbilstoši pētnieku novērtējumam Permas katastrofas laikā ogļskābās gāzes saturs atmosfērā paaugstinājies vismaz desmitkārtīgi, izraisot klimata sasilšanu un iznīcinot aptuveni 80% visu virszemes dzīvnieku un augu sugu. Vēl lielāku triecienu katastrofa veikusi jūras iemītniekiem: okeānos atmodās zemūdens vulkāni, izraisot ūdens saindēšanu ar sērūdeņradi un iznīcinot līdz 90% visu paleontologiem zināmo toreizējo jūras sugu.
Pēc tā zemes augu valsti ilgstoši veidoja tikai sēnes, kas metodiski apēda dzīvnieku paliekas un puvušo koksni.
Pamazām sāka atdzimt dzīvnieku pasaule – iestājās dinozauru ēra. Taču, kā zināms, arī šie giganti gāja bojā praktiski vienā acumirklī – un atkal saistībā ar to, ka uz Zemes nokrita nākamais lielais irīdija asteroīds.
Joprojām neatklātais Tunguskas sprādziena noslēpums
Protams, ir iemesls sevi mierināt ar to, ka tas viss noticis kaut kad ārkārtīgi tālā senatnē. Tostarp statistika pauž, ka Zemes sadursmes ar asteroīdiem ar diametru lielāku par pusotru kilometru jeb tādiem, kas spējīgi izraisīt planetāra mēroga katastrofu, mēdz notikt vidēji ne biežāk kā reizi 300 000 gadu. Savukārt gluži nesen esot noskaidrots, ka mazāku izmēru asteroīdi, kas tomēr spēj iznīcināt visu dzīvo vismaz kontinenta mērogā, līdz Zemei mēdz atlidot jau reizi 50–60 tūkstošos gadu.
Uz Zemes virsmas fotoattēliem, kas bildēti no kosmosa, fiksētas aptuveni 400 gredzenveida struktūras diametrā no dažiem desmitiem līdz pat vairākiem tūkstošiem kilometru. Tās esot dažādu “kosmisko bumbu” nokrišanas pēdas. Lielākoties tās nav bijušas īpaši lielas un briesmīgas lietas nav sastrādājušas, taču bijuši arī krietnāki “kosmosa akmentiņi”, un tāds, piemēram, nokritis tagadējā ASV Arizonas štata teritorijā, izveidojot krāteri aptuveni pusotra kilometra diametrā un 170 metru dziļumā.
Kosmosā klīstošie milzīgie akmens bluķi regulāri svilpo gar mūsu planētas deniņiem. Astronomi regulāri ziņo par lieliem meteorītiem un asteroīdiem, kuri negaidīti nezin no kurienes izlien un, teju vai saduroties ar mūsu planētu, tomēr aizlido garām. Piemēram, 1996. gada maijā pavisam līdzās – atbilstoši kosmiskajām mērauklām – Zemei garām aizlidoja aptuveni puskilometru liels asteroīds, kura ātrums bija tāds, ka tajā gadījumā, ja tas ietriektos Zemē, sprādziena jauda sasniegtu trīs tūkstošus megatonnu trotila ekvivalentā.
Pēc tādas kataklizmas cilvēka eksistence uz šīs planētas būtu praktiski neiedomājama.
Visā cilvēces attīstības vēstures laikā Zemei neticami veicies. Katastrofiskas sadursmes ar “kosmiskajiem lādiņiem” tai gājušas secen. Taču ir tā: jo ilgāk pasaule dzīvo mierīgi, jo augstāka ir neizbēgamā sadursme kaut kad nākotnē. Turklāt pētnieki brīdina: šī nākotne vairs nemaz neesot tik tālu, kā varētu vēlēties. Pirmais tāds zvans atskanējis 1908. gadā Sibīrijas taigā upes Podkamennaja Tunguska rajonā. Tas esot tikai laimīgi nejaušs gadījums, ka sprādziens noticis praktiski absolūti neapdzīvotā apvidū, nevis, piemēram, biezi apdzīvotā Eiropā.
Un joprojām tā arī palicis nezināms: kas īsti toreiz noticis? Pētnieku ekspedīcijas konstatējušas kilometriem garus aplauztu un apsvilušu taigas koku krāvumus, kas katrā ziņā liecina par neticami lielas jaudas sprādzienu.
Taču vispār jebkādu meteorīta vai komētas palieku neesamība devusi iemeslu rasties visfantastiskākajām versijām – no citplanētiešu lidaparāta avārijas nosēšanās līdz Zemes sadursmei ar klejojošu kosmisko plazmoīdu, antivielas sabiezējumu vai hipotētisku “melno caurumu”. Taču neatkarīgi no tā, kas īsti noticis pie upes Podkamennaja Tunguska pagājušā gadsimta sākumā, tas katrā ziņā bijis nopietns brīdinājums no kosmosa: Zemei tās izmisīgajā skrējienā cauri kosmosam allaž uzglūn ne tikai komētas un asteroīdi, bet arī kaut kas absolūti nezināms un nesaprotams.
Vīrusu mākoņi un citas draņķības
Ir virkne pētnieku, kuri uzskata, ka visa Saules sistēma savā kosmiskajā ceļojumā iemaldījusies ārkārtīgi nestabilā un bīstamā Piena Ceļa zonā, un tagad visu iespējamo veidu apdraudējumi ir vislielākie visā pastāvēšanas vēsturē. Burtiski pēdējos gados speciālisti ļoti nopietni sākuši runāt par kosmosā izkliedētajiem gigantiskajiem mākoņiem, kas sevī satur indīgas gāzes vai dažādus nāvējoši bīstamus vīrusus. Daži uzskata, ka cauri vienam tādam vīrusu mākonim Zeme izgājusi 20. gadsimta sākumā, kā rezultātā pasaulē sākās postošā tā dēvētā spāņu gripas epidēmija, kuras dēļ bojā gāja vismaz 20 miljoni cilvēku. Turklāt speciālisti vēl joprojām nav guvuši skaidrību: kas īsti bija šī baisā slimība? Tās uzrašanās laikā virusoloģija vēl bija tikai tapšanas stadijā, tāpēc nespēja noteikt ierosinātāju. Dažās specifiskās laboratorijās joprojām glabājas no spāņu gripas nomirušo cilvēku audi, taču vēl gluži nesen veiktie kārtējie pētījumi tajos nekonstatēja mikroorganismus ar tik nogalinošām īpašībām.
Bet patiesībā galveno apdraudējumu tomēr veido tieši asteroīdi – novērojumi apliecinot, ka to daudzums Zemes tuvumā pēdējā laikā pat ļoti ievērojami palielinājies. Un to vidū esot arī tādi, kas uzņēmuši kursu virzienā tieši uz mūsu planētu.
Piemēram, 2002. gada 5. jūlija naktī NASA astronomi konstatēja asteroīdu, kas atbilstoši sākotnējiem aprēķiniem 2019. gada 1. februārī varēja ietriekties Zemē. Asteroīdam piešķīra nosaukumu “2002–NT–7”, un tā diametrs ir vismaz divi kilometri.
Tas nozīmē, ka Zemes sadursme ar to ne tikai pilnībā sagrautu veselu kontinentu, bet arī nenovēršami izraisītu visam dzīvajam uz planētas nāvējošas klimata izmaiņas. Par laimi – tas tā nenotika.
Un vēl joprojām par reāli bīstamu uzskata asteroīdu Apofīzu, kas 2029. gada 13. aprīlī lidos garām Zemei tikai 35 000 kilometru attālumā, kas ir desmit reizes tuvāk par Mēness orbītu.
