Nepareizi tur pildspalvu, neprot nosēdēt, neizprot vārdu nozīmes – privātskolotāja uzskata, ka mūsdienu skolēni arvien vairāk degradējas
0
Pirms pāris dienām LA.LV publicējām kādas skolotājas vēstuli ar palīgā saucienu, ceļot trauksmi par skolēnu uzvedību un attieksmi. Šī publikācija izsauca plašu rezonansi. Cita starpā mums atrakstīja skolotāja Dace, kura pilnībā piekrīt publicētajam stāstam, pievienojot tam arī savus novērojumus mācību stundās.
Dace jau daudzus gadus strādā par privātskolotāju, daudz gadījies pieredzēt un esot pilnīgi skaidrs, ka mūsdienu bērni ir pavisam citādi, nekā bija pirms 20-25 gadiem. Citādi tiek veidots draugu loks, citāda ir attieksme pret vecākiem un skolotājiem, apkārtējo sabiedrību. Tas gan esot tikai pašsaprotami, jo pasaule mainās. Taču nav labi, ka tas viss virzās uz degradācijas pusi un visatļautība sit augstu vilni.
Turpinājumā skolotājas Daces vēstule!
“Lai pamatotu savu uzskatu, pastāstīšu, ko esmu novērojusi mūsdienu bērnu/jauniešu uzvedībā, vecuma posmā no 8-18 gadu vecumam.
Viens no lielākajiem satraukuma pamatiem ir fakts, ka skolēni vairs tikpat kā nelasa grāmatas. Izveidojas situācija, kad
skolēniem (aptuveni no 12-16 gadu vecumam) ir jāskaidro tādi elementāri vārdi vai vārdu salikumi, kurus, kā viņi paši atzīst, nekad nav dzirdējuši, kā piemēram, “pārspēt rekordu, ienīst, īslaicīgs, ceturksnis, cerība, sardīnes, kuģa klājs, glābēji, dialogs, jūdze, forele, daudzskaitlis” un ļoti daudzi citi.
Viņiem vienkārši nav ne jausmas, ko tie vārdi nozīmē. Šajās situācijās parasti pajautāju, cik grāmatas skolēni ir izlasījuši, un viņi ne tikai ar izteiktu lepnumu, bet arī ar pārmetošu toni balsī atbild, ka šodien neviens vairs grāmatas nelasa.
Vēl viens pārsteidzošs novērojums, ir veids, kādā skolēni mūsdienās tur pildspalvas rakstot. Tur var redzēt visus iespējamos un neiedomājamos veidus, tikai ne to, kā tas ir parādīts sākumskolas klašu glītrakstīšanas burtnīcās, pirmajās lapās. Pildspalva tiek iespiesta (iepiņķerēta) starp pirkstiem tā, ka rada skatu, pēc kura spriežot, šķiet, ka skolēns pats sev rada sāpes.
Iespējams, es šo faktu neminētu, ja vien skolēnu rokrakstus varētu salasīt. Diemžēl, tie ir gandrīz nesalasāmi un visbiežāk, vecāki pat nezina, kā viņu atvases raksta un cik neglītā veidā uzrakstītus darbus skolotājam ir jālabo. Gribētos zināt, kā vecāki reaģētu, ja viņiem liktu izlasīt šādus rakstu darbus.
Trešā dīvainā tendence, ko esmu novērojusi, ir skolēnu sēdēšana uz krēsla. Skolēni sēž tikai ar sakrustotām kājām zem dibena, un, šķiet, nezina, ka kājas būtu jātur uz grīdas. Sava veida attieksmes izrādīšana vai arī visatļautība? Vai varbūt necieņa?
Klāt nāk tāda kā neiroze – nepamatots satraukums. Tas izpaužas kā kāju un roku nemitīga un, visas stundas garumā, nepārtraukta kratīšana, tirināšana un fiziska nespēja nosēdēt mierīgi. Šādā stāvoklī, kad acīmredzami, skolēns jau ar domām ir citur, produktīvs mācību process nenotiek. Tādēļ ir vajadzīgs speciālists, kas var kaut ko darīt lietas labā, jo šis skats norāda uz garīgās veselības traucējumiem.
Nākamā mūsdienu skolēnu raksturīga iezīme stundu laikā ir izteikti skaļa žāvāšanās (un nevajag šeit teikt, ka skolotājs neinteresanti stāsta!). Skolēni ne tikai neaizliek roku mutei priekšā, bet dara to, stāstot, ka nevar izgulēties. Uzsākot sarunu par to, kāpēc nav laika miegam, viņi paši atzīst, ka pārāk daudz laika pavada spēlējot datorspēles un protams, “sēžot” TikTok vietnē.
Burtnīcas, klades un grāmatas ir diezgan apbružātas un netīras. Paverot tās vaļā, katru reizi no tām izbirst ēdienu atliekas un dažāda cita veida krikumi un gruži. Skolēni pat neievēro, ka galds tiek padarīts par tādu kā atkritumu glabātavu, tāpēc ir jautājums, kādos apstākļos mājās notiek mācīšanās un kur mācību līdzekļi tiek turēti.
Gandrīz neticami, ka 8., 9., un 10. klašu skolēni, rakstot kladēs un burtnīcās, ar otru roku tās nepietur, lai klade vai burtnīca nešļūkātu pa galda virsmu. Apbrīnas pilns ir fakts, ka skolēni paši neizprot, kāpēc burtnīca vai klade rada problēmas rakstīšanas laikā, jo tā kustas.
Par burtu un skaitļu rakstību. Gribētos uzzināt, kurš ir iemācījis skolēniem burtus un skaitļus vilkt pretējā vai pat nepamatoti aplamā veidā, tādējādi arī daļēji dodot savu artavu neglīta rokraksta veidošanā. Glītrakstīšanas burtnīcās skolas sākumposmā vai nu netiek rakstīts nemaz, vai tiek rakstīts krietni par maz – mūsdienu bērniem ir vajadzīgs daudz ilgāks laiks treniņam, jo viņu koncentrēšanās spējas ir pavisam nelielas.
Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka es šeit nerunāju par pilnīgi visiem skolēniem. Tie, kuru uzvedībā esmu novērojusi iepriekš minētās atšķirības, ir aptuveni 70-75% no kopējā skolēnu skaita. Protams, ka ir tādi skolēni, kuri ciena savus vecākus, skolotājus un arī paši sevi, apzinoties savus pienākumus, mācoties, lai kaut ko iemācītos un vēlāk būtu noderīgi gan sabiedrībai, gan savai ģimenei.
Uzskatu, ka visas lietas pamatā nāk no ģimenes, viss sākas ar audzināšanu ģimenē.
Saprotu, ka pastāv daudz un dažādi viedokļi par mūsdienu skolēnu uzvedības un attieksmes īpatnībām, tomēr, jāapzinās, ka kādu dienu šie skolēni būs tie, kuri strādās valsts iestādēs, varbūt pat būs Saeimā (!), varbūt pat strādās skolās un ar savu viedokli par to, kā lietām jānotiek, mācīs skolēnus.
Jāpiebilst, ka tieši šādu mūsdienu skolēnu vecākus arī īpaši neuztrauc, vai viņu bērni mācās vai tikai izliekas, ka to dara. Tas liecina par to, ka mūsu sabiedrība lietu sakārtošanas un dzīves uzlabošanas vietā iet degradācijas virzienā.”
Lūk tā! Ja arī Tev ir kāds stāsts vai pārdomas par izglītības vai jebkuru citu tēmu, droši raksti man e-pastā uz [email protected]! Jo vairāk runāsim par lietām, kas katram no mums šķiet nepareizas, jo lielāka iespēja, ka tās kaut kā būs iespējams mainīt.
