Piemēram, šoruden Maija apceļos vairākas Kurzemes bibliotēkas kopā ar mammu, viņas gleznām un pašas dziesmām un dzejas rindām. „Mūzikas un skatuves cilvēku man senčos nav. Tētis ir no Latgales, mamma – suitiete. Vecmamma smējās, kad čangalis ar suitu saprecoties, sanākot velns. Varbūt kaut kāds nemiera gars manī sēž. Bet galvenais jau ir saprast, ka tas, ko dari, ir tavs ceļš. Ļauties un neieslīgt kaut kādos priekšstatos, kā vajadzētu būt.” 2
Šobrīd Maijas rakstītie vārdi skan arī mūziķa Kārļa Būmeistara jaunajās dziesmās – Bruknas muižā ieskaņotā „Pirms laika” jau sasniegusi plašāku klausītāju loku, bet pavasarī gada balvā „Zelta mikrofons” izskanēja viņu kopdarbs „Miers”. „Biju priecīga, ka Kārlis man kaut ko tādu piedāvāja. Tas parāva vaļā to rakstīšanas spundi, jo teksti iznāca gan Kārlim, gan vēl arī pašai. Sajūta, kad tavu dziesmu dzied kāds cits, ir interesanta un laba, tu saredzi tajā negaidītus akcentus.”
Maija atzīst, viņu iedvesmojusi arī Liepājas dziesminieces Austras Pumpures darbošanās, pat ja pati nekad nav austrasbērns bijusi. „Divas dāmas ar ģitārām Liepājā, protams, nevarēja nesatikties. Mani iedvesmo Austras personība. Viņa ir fenomens. Cilvēks ārpus pareizības. Viņa vienmēr uzsvērusi, ka jādzied tā, kā tu to māki, nevis tā, ka to no tevis gada citi. Tāda ir arī mana pārliecība..”
Jā, protams, dziesminieka loma mūsdienās ir mainījusies, nosaka Maija. Ja Atmodas laikā dziesminieks iedrošināja, pateica skaļi nepasakāmo, lika iztaisnot mugurkaulu, tad šobrīd cīņā sauc tikai retais. „Mēs esam ļoti dažādi gan saturā, gan formā, – un dziesminieku saietā to ļoti labi var redzēt. Vienā pilsētā, vienā kopienā var atrast tik dažādu pārliecību cilvēkus. Šobrīd dziesminieka misija varbūt ir būt ar savu īstumu, nepareizību, kad vērtība esi tu pats, nevis menedžeru satamborēts tēls. Uz „Lielkrūzēm” nav jābrauc ar sagatavoto scenāriju, bet jābauda. Zinu, arī šoreiz tās būs trīs dienas, kad izslēgšu mobilo telefonu, ļaušos tiem notikumiem, tām enerģijām un tai pasaulei. Jau otrajā saieta gadā sapratu, ka man nav jābrauc uz Tibetu, jo šajās trīs dienās intensīvi tiek dzīvots vidē, kuru rada gan vieta, gan ļaudis, kas tur sabrauc no malu malām, gan spēles noteikumi, kuri radikāli atšķiras no ātrā laikmeta karjeru un izsišanās pasaules. Tad pārbraucu mājās un varu atkal stūrēt tālāk.”
