Kādu brīdi izmēģinājusi roku pat algotas pašvaldību kultūras darbinieces amatā, Maija šobrīd ar prieku sauc sevi par brīvmākslinieci, jo izrādās, tieši šāds dzīves „noformējums” ļaujot pilnvērtīgi darīt tik dažādās viņu interesējošās lietas. Piemēram, ja „sakrīt dvēseles barometri”, piekrist radīt un vadīt skaistas kāzas kādam jaunajam pārim. Tiesa, „kāzu biznesa” katalogos viņas vārdu neatradīsit, jo reklāma viņas sirsnībai, aizrautībai un izdomai nav vajadzīga, un jaunie pāri Maiju atrod paši. „Vienubrīd likās, ka kāzas ir tas, kas jāliek malā, bet tās ir pasākums, kas ir pilnīgi atšķirīgs no visiem citiem, un man tas tiešām ļoti patīk,” teic Maija. 2
„Tas, ka esi brīvs, ir privilēģija. Tev nav priekšnieka, kurš norāda, kas jādara. Protams, tagad man nav darba dzīve, kuru reizēm gribas aizmirst, kad beidzas darba laiks, bet ir mana skaistā dzīve, kas sastāv no visām manām lietām un jomām. Visi šie pavedieni pinas manā dzīves bizē, visi ir vienlīdz svarīgi. Šobrīd mēģinu nepārdegt, sakot „nē” lietām, kuras neuzrunā pēc satura, vai redzot, ka tajās iesaistītie cilvēki nav uz mana viļņa.”
Skaļi neafišējot, Maija atzīst, šobrīd top viņas grāmata par Mārtiņu. Arī tā ir viena no lietām, kas notiek dabiski. „Nezinu, vai tā kādreiz iznāks, vai nē, neesmu sev uzlikusi termiņu. Ir brīži, kad rakstu daudz, bet ir mēneši, kad vispār neatveru šīs lappuses. Mārtiņš ir unikāla personība, un ir fascinējoši, ka arī būdams viņsaulē, viņš var būt tik ļoti dzīvs. Nerakstu autobiogrāfisku romānu, lai atklātu faktus, kurus neviens nezina. Tur vairāk ir manas sajūtas, kopā pavadītais milzum lielais laiks un viss, kas notika pēc viņa aiziešanas. Protams, gribētu, lai kādreiz tā būtu grāmata cietos vākos, bet tas nav pašmērķis.”
„Kad kopā ar Mārtiņu sākām spēlēt ģitāras, un viņam toreiz pavērās tās dziesmu slūžas, spēju tikai mācīties dziesmas, jo viņš reizēm rakstīja pa divām, trim dienā. Vidusskolas laika intensīvi piedalījāmies visādos pasākumos, koncertējām. Kad pēc tam mūsu ceļi šķīrās, sāku darīt kaut ko savu. Rakstīju. Es gan neuztvēru to kā dzeju. Tā arī līdz šim nevienam dzejniekam neesmu pajautājusi, vai tas, ko rakstu, ir dzeja, vai nav,” pasmīn Maija. „Rakstīšana drīzāk bija viena mana esības forma kopš bērnības. Nav bijis ambīciju tos laist pasaulē, bet slēpt jau, protams, arī neslēpu. Raksti krājās kaudzē, un tagad, interneta laikmetā, tiem parādījās rezonanse, viss aizgāja tālāk pats no sevis. Nu izveidojies paliels materiālu resurss. Cilvēki, kuriem lasu savu dzeju, saka, ka vajadzētu grāmatu. Tas dod apstiprinājumu tam, ko daru, bet pāri visiem šiem stāstiem ir ļaušanās procesam, mierīgi pieņemot to, ka atnāk tas, kam ir jāatnāk.”
