Maija smejot saka, reizēm gadās, ka „šovu pasaules lielo skatuvju cilvēki” nereti esot pārsteigti, uzzinot, ka Maija raksta dzeju un rīko, kā pati saka, „mazus pasākumiņus” dziesminiekiem, vai to, ka viņai desmit gadus bijis savs, neformāls teātris Liepājā, un otrādi, tie no „dziesminieku pasaules” brīnās, uzzinot, ka Maija darbojas uz lielajām skatuvēm. „Laikam man vienmēr bijis vajadzīgs tas ātrums, tā dinamika, tie lielie ūdeņi, ko dod lielo pasākumu producēšana, režisēšana, bet blakus vienmēr kaut kas tāds, kas nedod lielu peļņu, bet dziļumu – lēnāku domāšanu. Ja kaut kas no tā iztrūkst, zaudēju līdzsvaru,” spriež Maija. 2
Dzimusi cēsniece, bērnībā nokļuvusi Aizputē, kur vienā skolā Aizputē kopā ar Mārtiņu Freimani un līdzīgi domājošiem, Maija uzsūkusi neizārstējamo mūzikas un dzejas vīrusu. „Esmu no tiem, kurus sauc par Liepājas skartajiem. Ja citiem vajadzēja ieraudzīt Romu, tad man – Liepāju. Kad bija jāizdara izvēle, kur dzīvot būt pašai, 90. gadu vidū Liepāja kļuva par manu pilsētu.”
Toreiz režijas studiju laikā, Rīgā, sastaptais bulgāru režisors Georgs Vrabčevs pamodināja interesi par neakadēmiska stila teātri. „Viņu interesēja cilvēks, kurš nav iemācīts pareizi tēlot. Kad Liepājā kādā projektā bija jāveido izrāde, Maija piekritusi lēcienam nezināmajā, tomēr dziļi iekšienē ticot, ka izdosies. Un izdevās. Kopā ar liepājnieku Uldi Dirnēnu, vēlāk pazīstamu kā mūziķi Detlefu, radītā izrāde „Rikošets” uzvarēja studentu teātra festivālā, un pēcāk tika nospēlēta vairāk nekā simt reižu, saņemot ielūgumus viesoties arī Norvēģijā un Bulgārijā. No tā brīža desmit gadus Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā (tagad Liepājas universitātē) darbojās Maijas vadītais un audzinātais studentu teātris „Rikošets”, kuram Maija cauri izvadījusi vismaz simts jauniešu.
„Tas, ko gribējām teikt no skatuves, bija mūsu pašu, ne kāda dramaturga sacerēts. Runājām par to, kas likās aktuāls un svarīgs.” Maija ar lepnumu atceras abus Latvijas studentu teātra skatēs iegūtās galvenās balvas. „Iemesls, kādēļ to darījām nebija balvas, bet mēs baigi aizdegāmies. Varējām dauzīties tādā labā nozīmē. Arī dziedājām savam priekam, līdz attapāmies, ka jau dziedam folkfestivālos, koncertos. Tas bija piepildīts laiks, kurā daudz mācījos – ko nozīmē runāt no skatuves. Prieks, kad redzu, ka sākumā kautrīgam bērnam pēc gada acis deg, viņš ir, dzied un spēlē uz tās skatuves, ir neaprakstāms!”
