Monika Zīle: Esam pelnījuši vienkāršu cilvēcisku paldies 4
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Labas sirdis ir dārzi, labas domas – saknes, labi vārdi – ziedi, bet labi darbi – augļi. Kopiet savu dārzu, nelaidiet tur nezāles un ievāciet bagātu ražu.” Henrijs Vadsvorts Longfello
Ja vēlies sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam savu plānus, – līdz pagājušās ziemas vidum tas bija tikai viens no spārnotiem sakāmajiem.
Taču, pērnajā martā sašķoboties pierastajai dzīves kārtībai, atklājās zemtekstā ieliktais brīdinājums neuztvert nākotnes vīzijas kā obligātu laba nodoma īstenošanās garantiju.
Ar to samierināties bija grūti. Saprast arīdzan. Sajūtas līdzīgas tām, ko gadās piedzīvot, pēkšņi atduroties tīša kaitnieka izartajos grāvjos uz ceļa, kas visu pārskatāmo mūžu un vēl pat vakar bijis gluds un aizvērtām acīm izbraucams.
Tiesa, dzīvojot tehniskā progresa augšupejas apstākļos un pakalpojumu pieejamības vidē, šķita, ka sabojāto segumu visdrīzākajā laikā atjaunos. Diemžēl tā nenotika. Šķēršļu josla kļuva tikai garāka. Visa pasaule un ikviens cilvēks piedzīvoja to, ko piedzīvot nebūtu gribēts, cīnoties ar bailēm un apjukumu un mācoties pieņemt jauno realitāti.
Pirmajos vīrusa plosīšanās mēnešos sociālajos tīklos diezgan daudz optimistiski debatēja par to, ka pēc pandēmijas attapsimies labākā sabiedrībā, jo smagi pārbaudījumi, lūk, attīra un apskaidro.
Tagad to vairs neapspriež. Šis gads uzskatāmi pierādīja daudzu šķietami drošu prognožu krahu, un viena no pandēmijas laikā gūtajām mācībām daudziem acīmredzot būs veselīga bijība un piesardzība.
Nesen dzirdēju secinājumu, ka jaunais koronavīruss noliek mūs aci pret aci ar nebalto dienu, kas, aizmirstības ievainota, nu smagi atriebjas visiem, kuri tās pielabināšanai nav sarūpējuši kaut nelielu krājumiņu.
Pandēmija bargi eksaminē cilvēku attiecības, ģimeņu saites, draudzības, finanšu pārvaldības un vadības prasmes pilnīgi visos līmeņos.
Vēl jau nekas nav beidzies, tikai tuneļa galā plaiksnī gaismiņa, drošinot paciesties un neļauties pesimismam, kas saēd cerību un ieved dvēselē tumsu.
To atgaiņājot, senči virs durvīm kāra pakavus, maģisku augu slotiņas un rakstīja noslēpumainas formulas. Folkloras krātuvēs glabājas mājokļu un cilvēku aizsardzības buramvārdi. Naivi, pat bērnišķīgi ieroči, ar mūsdienu pieredzes aci vērtējot, un šis mērs liekas tik drošs, ka piemirstas īstā brīdī pateikta laba vārda spēks.
Nezinu, kāpēc neviens no daudzajiem gudrajiem padomniekiem to nav licis pie sirds varasļaudīm, kad viņi sacer publiskās uzrunas. Tās šogad, ņemot vērā situāciju, piesaistīja īpašu uzmanību un dažādi vērtētas, arī neslēpjot vilšanos saturā.
Bez šaubām, ir gandrīz neiespējami sacerēt pilnīgi visiem tīkamu vēstījumu. Taču mēs būtu pelnījuši ne vien frāžainas nodevas politiskajai konjunktūrai, sagrumbotas pieres un lielas atbildības sastindzinātus vaibstus tālrādes ekrānā, bet arī vienkāršu cilvēcisku paldies par to, ka neesam nolaiduši rokas un nežēlīgā eksaminētāja klātbūtnē turamies godam.
Kaut arī nākotnē joprojām daudz nezināmā, deviņdesmitgadīgais radinieks ik dienas savā dārzā pārlūko ieziemotās rozes. Lai tur kā būtu, viņš saka, pavasari neviena kataklizma vēl nav apturējusi, tas ieradīsies. Pie tā arī paliksim, jaunajam gadam acīs lūkojoties.
