Neparasts pārdzīvojums – pirmo reizi mieloju veļus 0
Rudenī pieminam tos mūsu tuvos un mīļos, kuri no mums jau aizgājuši citā dzīvē – iededzot svecītes kapos, kavējoties pārdomās. Taču atbilstīgi mūsu senču tradīcijām var sarīkot arī veļu mielastu. Šogad, pateicoties “Ģendertu” saimnieku Austra Graša un viņa dzīvesbiedres Ievas viesmīlībai, veļu mielošanas rituālā pirmo reizi piedalījos arī es. Kad pēc tam stāstīju par veļu mielošanas vakaru draudzenēm, viņas vaicāja: ”Vai bail tev nebija?” Nē, izjūtas bija ļoti gaišas, mierpilnas un dvēseli pacilājošas. Jo visi klātesošie pieminēja tos cilvēkus, kuriem bijusi labvēlīga ietekme viņu dzīvēs. Turklāt gaišo noskaņu vairoja arī tas, ka paši saimnieki un arī liela daļa rituāla ciemiņu bija ģērbušies tautastērpos.
Ja vēlaties pamēģināt sarīkot veļu mielošanas rituālu arī jūs, izstāstīšu, kas nepieciešams un darāms. Jāpiebilst, ka latviešu godu aprakstos bieži minēts, ka veļu mielošanu rīko no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Taču Austris Grasis teic, ka to var darīt līdz pat ziemas saulgriežiem – Ziemassvētkiem.
Vispirms tiek uzklāts mielasta galds (“Ģendertos” tas bija lielais saimes galds), uz kura ir novietoti mielastam paredzētie ēdieni un dzērieni – gan saimnieces sagatavotie, gan viesu līdzi atnestie (un kurus līdz mielasta sākumam neaiztiek). Uz galda ir arī galda piederumi, lielas sveces, salvetes – viss, kas jau nu svētku galdā nepieciešams. Pirms sēsties pie galda, ikviens paņem vienu vai vairākas mazās svecītes – atbilstīgi tam, cik veļus viņš vēlas aicināt pie galda. Vispirms kopā nodzied latviešu tautasdziesmas par veļiem (var dziedāt no iepriekš sagatavotām dziesmu lapiņām). Tad saimnieks aizdedzina mazo svecīti un pasaka tā mirušā vārdu, kuru viņš aicina pie galda un kāpēc. Tad to pēc kārtas dara visi pārējie pie galda sēdošie. Svecītes novieto galda vidū un nodzied vēl dažas dziesmas par veļiem.
Tad atver mājas logus un durvis, lai aicinātie veļi var ienāk iekšā pie galda. Bet cilvēki paši uz minūtēm divdesmit vai pusstundu iziet ārā, kur izdzied savas jaukākās latviešu dziesmas; paraugās no ārpuses pa logu iekšā, kur plīvo sveču liesmiņas, un domā par mīļajiem, kuri jau citā valstībā.
Kad pienācis laiks atgriezties mājās iekšā, visi sit plaukstas un skandē: “Velīši, paēduši, eita nu atpakaļ uz savām mājām!”
Tradīciju aprakstos veļu aizraidīšana izteikta dažādos vārdos. Marģera un Māras Grīnu grāmatā “Latviešu gads, gadskārta un godi” citētas tādas dainas: “Ej’t projām veļu bērni pa celiņu celiņiem, /Lai skādīte nenotika šās sētiņas ļautiņiem.” Un “Saņem nu Veļu māte, visus savus urgucīšus, / Lai tie vairs neatnāk līdz citam rudeņam.” (“Urgucīši” arī nozīmē “veļi”).
Tad visi rituāla dalībnieki sēstas pie galda un sāk mieloties paši.
Veļu laiku latvieši sauc arī par Dievainēm jeb Dieva dienām. Tiem, kuri mazāk zina par seno latviešu tradīcijām, uzziņai citēju skaidrojumu no jau minētās Grīnu grāmatas: “Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis. Mirušā cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, bet augums un auguma vieliskais dvīnis velis nonāk Māras – Veļu mātes gādībā.” Grīni raksta, ka veļu mielošanas rituāls sirmā senatnē ir bijis pazīstams daudzām tautām. Eiropā pret šo rituālu cīnījusies kristīgā baznīca, sākot jau no 567. gada. Latvijas teritorijā Kurzemē kristīgās baznīcas noteikumos aizliegumi šādi pieminēt mirušos parādījušies 1570. gadā. Taču ir liecības, ka, neraugoties uz aizliegumiem, latvieši šo paražu piekopuši vēl 18. gadsimta beigās.
