Neparasts dzīvesstāsts: Norvēģijā mocīta un nievāta, kaķenīte Latvijā iegūst mīlošus saimniekus 0
Tādu neparastu likteni piedzīvojusi eksotu šķirnes kaķene Nordina ar fērbijam līdzīgajām lielajām acīm un šķirnei raksturīgo bērna naivumu un cilvēku mīlestības alkām.
Cik sāpīgi netaisni izveidojās viņas mūža iesākums… Norvēģijā, kur kaķu meitene nāca pasaulē. Tur kaķēns kā prestižs šķirnes dzīvnieks nokļuva ģimenē, kas pret viņu izturējās neattaisnojami cietsirdīgi, piemēram, piesēja kaķi īsā striķī, rīdīja virsū suni.
Tāda attieksme nepagāja secen tur dzīvojošai latvietei Dacei, un viņa nolēma kaķi atvest uz dzimteni. Ceļš bija ne vien dārgs, bet arī tāls un ilga vairākas dienas, jo kaķi uz Latviju veda ar vieglo mašīnu. Uz jautājumu, kāpēc nemeklēja jaunas mājas turpat Norvēģijā, Dace atteic: – Šis kaķis ir pietiekami cietis, tāpēc gribēju zināt, pie kādiem cilvēkiem tas nokļūs.
Tādēļ Dace atveda kaķi pie savas paziņas, kas jau ilgstoši palīdzēja glābt nelaimē nonākušus dzīvniekus. Tika rūpīgi meklēts jaunais saimnieks. Un attaisnojās teiciens, ka katram dzīvniekam uz pasaules ir savs cilvēks, jo Nordina iemantoja ļoti mīlošu saimnieci un kopīgai jautrībai vēl komplektā arī izteikti pašapzinīgu rudu kaķu dāmu Mīli.
Sākās dzīve trijatā, garlaicīgi nav joprojām. Nordina nebija gatava tādai kompānijai, bet ātri vien pieslīpēja raksturu, un tagad abas kaķu dāmas dienas vada plecu pie pleca. Kur viena iet, tur otra kaut aiz ziņkāres palūr, ko šī dara… Nu gluži kā komunālā dzīvokļa garlaikotas večiņas.
Un var minēt, ko Nordina domā un jūt ziemā, sēžot uz palodzes un veroties sniegpārsliņu dejā aiz loga… Vai viņa vēl atceras toreizējo dzīvi sniegotajā Norvēģijā? Bet ja arī sāpīgās atmiņas uzzibsnī uz brīdi, atliek vien pagriezt galvu uz istabas pusi, lai iedziļinātos pašreizējā ikdienā: ko dara rudā Mīle, un kas garšīgs ielikts bļodiņā. Un beigu beigās vai atkal garastainā žagata nenosēdās uz MANA balkona margām? Iešu nobaidīt un ieviest kārtību!
Un, kad vakaros pār Nordinu noglāstīt sliecas saimnieces roka, kaķa lielajās bērna acīs atspoguļojas dziļa pateicība par laimīgo kopā būšanu: ES AR TEVI, UN TU AR MANI. UN TĀ BŪS VIENMĒR.
