Neparasti! Kā ar sēnēm nokrāsot dziju un kādus toņus var iegūt 0
Sēnes ir plaša un ļoti daudzveidīga dzīvo organismu valsts, un to dažādība daudzkārt pārsniedz augu sugu skaitu. Izpētes līmenis gan ne tuvu nav tam, kāds sasniegts daudz kur citur. Viena no jomām, kas atklāta (vai jaunatklāta) pirms dažiem gadu desmitiem un tagad kļūst aizvien populārāka, ir sēņu pigmentu izmantošana dzijas, vilnas, zīda un citu materiālu krāsošanai.
XX gadsimta 70. gados šo nodarbi atklāja amerikāniete Mirjama Raisa, un mūsdienās tā iegūst aizvien vairāk piekritēju un praktizētāju. No sēnēm iegūtos pigmentus var izmantot ne tikai dzijas, bet arī citu, pārsvarā dzīvnieku izcelsmes materiālu, piemēram, ādas, zīda, zivju ādas, ragu, kaulu un citu, krāsošanai. Sēņu pigmenti noder arī ūdenskrāsu un zīmēšanas krītiņu izveidei.
Lai tuvāk iepazītu šo metodi, vienkāršākais veids ir nokrāsot dziju. Daži rezultāti ir samērā labi paredzami, tomēr ne visas sēņu sugas ir pārbaudītas, un lauks eksperimentēšanai ir plašs. Nodarbe ir interesanta, un rudenī sēņu groziņā pēkšņi var pietrūkt vietas gailenēm un bekām, jo pusi aizņēmušas krāsojamās sēnes!
Ar ko sākt
Vispirms vajadzētu iepazīties ar sēņu sugām, ko droši var lietot dzijas krāsošanai. Par spīti tam, ka daudzas ir košās krāsās, ne visi mums redzamie pigmenti pieķeras krāsojamam materiālam. Piemēram, tik vilinošās sarkanās mušmires, dzeltenās gailenes, krāsainās bērzlapes sagādās vilšanos.
Tātad jāievāc pietiekami daudz izejmateriāla – jo vairāk, jo labāk. Var izmantot gan svaigas, gan kaltētas sēnes. Dažkārt ir grūti sagatavot uzreiz nepieciešamo daudzumu vai izmantot sēnes uzreiz, tāpēc tās var kaltēt un savākt lielāku apjomu. Arī receptēs parasti norāda sausu sēņu svaru attiecībā pret dzijas svaru, kas parasti ir 1 : 1, bet svaigu sēņu gadījumā šī attiecība, protams, ir lielāka, jo sēnes satur daudz ūdens. Ja mēģina krāsot ar svaigām, būs nedaudz jānodarbojas ar matemātiku un, zinot, ka ūdens saturs cepurīšu sēnēs var būt līdz 80–85%, jāaprēķina nepieciešamo svaigo sēņu svars. Tomēr ne visām sēnēm pigmentu daudzums ir vienāds, un dažām var nākties devu krietni palielināt.
Vislabāk var nokrāsot 100% vilnas dziju, jo piemaisījumi var nokrāsoties citādi vai nenokrāsoties vispār. Dziju ieteicams izmazgāt ar vilnai paredzētu līdzekli un labi izskalot.
Pirms krāsošanas tā vismaz 30 minūtes jāpatur ūdenī, lai krāsa vienmērīgi iesūktos un krāsojums nebūtu raibs. Jāievēro vēl kāda nianse – procesu nedrīkst pakļaut straujai temperatūras maiņai, tāpēc pirms dzijas krāsošanas šķīdums jāatdzesē vai dzija pakāpeniski jāuzsilda.
Lai krāsa labāk pieķertos, dažreiz lieto kodinātājus. Vairākas sēņu sugas gan rada pietiekami noturīgas krāsas arī bez kodinātāja. Ar kodinātājiem nevajadzētu pārspīlēt, tiek ieteikts izmantot pārsvarā tikai divus – alaunu un dzelzs sulfātu (arī dzelzs sulfātu vairāki krāsotāji vairs neatzīst par pietiekami nekaitīgu). Vides skābuma mainīšanai lieto etiķi, dažkārt amonjaku vai mazgājamo sodu. Kodina parasti pirms krāsošanas, tad dziju izžāvē, un tādā veidā krājumā vienmēr būs vienādi sagatavota dzija.
Kodināšanas process
Kodinātāju izšķīdina vārošā ūdenī un ielej traukā ar siltu ūdeni, kurā paredzēts kodināt dziju. Kārtīgi izmaisa, padzisušā liek iepriekš iemērktu dziju, silda līdz 85–90 °C un karsē aptuveni stundu, dziju ik pa brīdim pacilājot vai pakustinot, bet nemaisot. Atstāj katlā atdzist, žāvē vai krāso uzreiz. Kodināšanai es izmantoju 10–15% alauna un 2% vīnakmens. Vīnakmens palīdz krāsvielai vienmērīgāk pieķerties dzijai, taču bez tā var arī iztikt.
Jāuzmanās, lai dzija neuzvārās, to nedrīkst griezt vai strauji mainīt temperatūru.
Kodināt var arī krāsošanas procesā. Tomēr, ja dzija kodināta iepriekš, vieglāk var salīdzināt krāsošanas reizes ar dažādām sēnēm, jo vismaz viens mainīgais – dzija un tās kodināšanas pakāpe – būs identisks.
Krāsošanas process
Sēnes sasmalcina, aplej ar ūdeni, silda, līdz ūdens gandrīz uzvārās, tad samazina temperatūru un turpina karsēt aptuveni stundu. Pēc tam vēlams (bet nav obligāti) šķīdumu nokāst. Ja sēnes atstāj šķīdumā, nelielie gabaliņi reizēm saķeras dzijā un ir grūti izņemami. Sēnes var arī ielikt lavsāna vai citas mākslīgās šķiedras maisiņā un turēt šķīdumā, krāsojot dziju.
Sagatavotajā šķīdumā ieliek mitro dziju un kārtīgi izcilā, lai krāsviela vienmērīgi iesūktos šķiedrās. Katlu lēni uzsilda līdz aptuveni 85 °C un apmēram stundu karsē, dziju regulāri pacilājot, bet nemaisot. Pēc krāsošanas dziju labāk atdzesēt šķīdumā un izņemt tikai pēc vairākām stundām. Tad skalo, kamēr ūdens ir tīrs.
Nokrāsoto dziju var iemērkt kādā modificējoša šķīdumā vai kodinātājā, piemēram, var paturēt vājā etiķa šķīdumā.
PADOMI
• Vēlams procesu pierakstīt un krāsoto dziju nomarķēt.
• Noderēs virtuves svariņi.
• Vajadzēs pH līmeņa mērīšanas papīra strēmelītes (vai kas cits šim mērķim piemērots).
• Krāsošanai izmantotajā katlā nedrīkst gatavot ēdienu.
Krāsošanai piemērotās sēņu sugas
Vairākas tīmekleņu sugas (Cortinarius, Dermocybe) ir labs dzeltensarkanu, sarkanbrūnu, oranžu un rozā toņu avots. Turklāt tās nereti aug lielos bariņos, tādēļ salasīt var samērā vienkārši. Sarkanlapiņu (un citām līdzīgām sugām ar sarkanām lapiņām – Cortinarius semisanguineus, Cortinarius phoeniceus un citas) tīmeklenēm vairāk sarkano pigmentu ir tieši lapiņās, tāpēc, atdalot cepurītes no kātiņiem, var iegūt dažādus toņus; no cepurītēm – sarkanīgākus, no kātiem – oranžīgākus.
Asinssarkanā tīmeklene (ādgalve, Cortinarius sanguineus) ir viscaur tumši sarkana un dod skaistu sārtu toni, tomēr salasīt ir grūtāk, jo sēņu augļķermeņi ir nelieli. Tās jāmeklē slapjākos mežos, sfagnu sūnās.
Tīmeklenes ar oranžām lapiņām arī lieti noder dzijas krāsošanai; no tām var iegūt oranžus, dzeltenīgus toņus. Tās grūtāk atšķirt, tāpēc nereti tiek izmantotas kopā ar sarkanlapiņu tīmeklenēm.
Vairākas uz koksnes augošas sēņu sugas var izmantot dzeltenu toņu iegūšanai, piemēram, rūgtās sērsēnes (ar zaļganām lapiņām), liesmenes (Gymnopilus) dod skaistus dzeltenus, citrondzeltenus toņus. Šīs sēnes parasti aug lielos čemuros vai grupās un ir viegli vācamas. Ir vai nu labi jāpazīst šīs sugas, vai arī jāmācās eksperimentējot, sēņu novārījumā iemetot īsu pavedienu un pēc laiciņa pārbaudot, vai tas nokrāsojies vai ne.
Samērā labs krāsvielu avots ir dažādas bekas, tomēr vislabāk noder vecu beku stobriņu slānis (mīkstumā parasti nav daudz krāsas pigmenta).
Tās ir labas ziņas – bekas tīrot, stobriņus var nolikt dzijām, bet mīkstumu apēst. Govju sviestbeka ir izņēmums – tai stobriņus nav viegli atdalīt, tāpēc var krāsot ar veseliem augļķermeņiem. Iesaku bekas vai stobriņus ielikt, piemēram, lavsāna maisiņā, jo novārījums var būt tik biezs, ka nav nokāšams, bet sēņu gabaliņus ir gandrīz neiespējami izpiņķerēt no dzijas, ja tā krāsota kopā ar sēni.
Var izmantot arī vairākas piepes. Piemēram, parastā zeltpore (Hapalopilus nidulans) dod skaistu violetu toni, kas neizbalo saulē. Tomēr piepes ir nelielas, tās jāiepazīst, un savākt lielāku daudzumu ir sarežģīti. Taču piepēm ir liels potenciāls, jo var nokrāsot dzijas daudzumu, kas pāris reižu pārsniedz sausas sēnes svaru. Aug uz sausiem bērzu, pīlādžu, kārklu zariņiem.
Šveinica filcene (Phaeolus schweinitzii) var izaugt itin prāva, līdz pat 40 cm diametrā un lielāka. Ar alaunu tā dod skaistu dzeltenu toni (kamēr jauna), ar dzelzs sulfātu – sūnu zaļu. Tomēr jāņem vērā, ka dzelteno krāsu var iegūt, izmantojot tikai jaunu sēni, kam lielākā daļa augļķermeņa ir dzeltena.
Ja sēne būs pieaugusi un kļuvusi brūna, dzeltenās vietā sanāks brūngandzeltena dzija. Piepes augļķermeņi ir viengadīgi, tā aug pie lielām, vecām priedēm.
Līdzīgas krāsas dziju var panākt ar alkšņu spulgpiepi (Inonotus radiatus); bet dzelteno toni iegūst tikai no jauniem, dzelteniem augļķermeņiem. Šī sēne jāmeklē slapjos mežos, upju un ezeru krastos uz stāvošiem melnalkšņu stumbriem.
Brūnganos un pelēkos toņos dziju var nokrāsot ar samtpiepēm (Ischnoderma benzoinum). Tās aug uz egļu kritalām, un piemērotā vietā to ir daudz. Samtpiepju augļķermeņi ir viengadīgi, tāpēc nav cieti un ir viegli nolaužami.
Daudzgadīgo piepju augļķermeņi, piemēram, parastā apmalpiepe, plakanpiepe, posas piepe un dažas citas, dod brūnganus toņus, taču tās ir grūti sasmalcināt, ilgi jāvāra, un, lai iegūtu pigmentu un piesātinātus toņus, vajag daudz piepju. Vēl viens iemesls šo piepju saudzēšanai ir tas, ka augļķermeņi ir auguši daudzus gadus, tajos dzīvo kukaiņi, ko savukārt pārtikai meklē putni.
Dzijas krāsošanai var izmantot vairākus pūpēžus, bet labāk izvēlēties vecus, kam briestošās sporas iekšpusi nokrāsojušas zaļgandzeltenu vai brūnganu. Veci, rudenī ievākti cietpūpēži nokrāsoja dziju skaisti dzeltenbrūnā tonī, un katrs nākamais krāsojums bija gaišāks un dzeltenāks. Tomēr daži pūpēži ir indīgi, un krāsot ieteicams labi vēdināmās telpās vai vēl labāk – ārā.
UZZIŅA
Kas vēl var ietekmēt dzijas krāsu? Nereti jāzina, vai krāsošanai labākas ir vecas vai jaunas sēnes, reizēm sēņu sastāvs, un attiecīgi dzijas krāsa var mainīties atkarībā no sēņu augšanas vietas, sezonas, laikapstākļiem. Svarīgs ir krāsošanai izmantotais ūdens. Ieteikumos nereti minēts, ka mīkstā lietusūdenī dzijas krāsojas košākas. Pati neesmu salīdzinājusi, jo krāsoju ar parasto pilsētas krāna ūdeni. Būs jāeksperimentē, lai pārliecinātos, vai uz sēnēm tas attiecas.
