17
To pašu laikam var teikt par jebkuriem laikiem.
Vai tad mēs pilnībā zinām, kas patlaban notiek Latvijā un pasaulē? Kur tiek pieņemti lēmumi, kas tiek plānots un kas gatavots? Taču ne. Pietiek ieskatīties 1939. gada Latvijas avīzēs, lai pārliecinātos par tā laika cilvēku naivumu un neziņu. Visapkārt jau brieda katastrofa, bet Latvijā cilvēki dzīvoja pilnīgi bez jebkādas informācijas par krievu un vāciešu plāniem.
Kas to lai zina, kur mēs paši būtu nonākuši un par ko kļuvuši, ja atrastos Bērziņa vietā. Lūk, tas gan ir interesants jautājums! Tāpēc nolēmu uzrakstīt par Eduardu Bērziņu nevis zinātnisku apcerējumu, bet gan romānu. Jo literatūras uzdevums nav cilvēkus tiesāt, bet gan mēģināt viņus saprast.
Starp citu, Bērziņš neesot īpaši interesējies par politiku, vismaz ne Pirmā pasaules kara laikā. Turklāt idejiski viņam vairāk simpatizēja eseri, nevis boļševiki. Savu kompartijas biedra karti Bērziņš izņēma tikai 1929. gadā, kaut arī formāli partijā iestājās 1918. gadā. Salīdzinājumā ar citiem latviešu boļševikiem – vēlu.
Trīs māsas Krustiņsones, kuras dzimušas apmēram vienā laikā ar Bērziņu, iestājās kompartijā vairākus gadus pirms Oktobra revolūcijas. Bet kāpēc tieši latvieši bija tik atsaucīgi boļševiku idejām, daudz vairāk nekā krievi?
Precīzāk būtu teikt – latvieši un ebreji.
Ir jau dzirdēts teiciens – “revolūcija tika taisīta ar žīdu smadzenēm un latviešu durkļiem”. Tātad ir brīži, kad mēs varam vēsturē nospēlēt pat ļoti svarīgu lomu. Tāds bija 1917. gads, arī trešās Atmodas laiks, kad bruka padomju impērija. Pa starpu – nemanāma eksistence kaut kur cariskās Krievijas, starpkaru Eiropas, Padomju Savienības vai tagad Eiropas Savienības nomalē. Būdami neliela tauta, mēs protam kļūt ietekmīgi brīžos, kad lielā sistēma “izļogās” un brūk.
Latvieši nebija nekāds “mazais spēks”. Viņi bija lielais spēks, patiesībā vienīgais, uz ko vispārējā haosa apstākļos varēja paļauties Ļeņins, – gan Maskavā, gan Pilsoņu kara frontēs.
Tas, ka revolūcijas laikā parādījās latvieši ar tik milzīgu ietekmi, nebija nejaušība. Cēlonis šai parādībai meklējams jau “zviedru laikos”, pirmajās zemnieku bērnu skoliņās. Prast lasīt, rakstīt, rēķināt, mazliet zināt vēsturi un ģeogrāfiju – tā bija norma. Salīdzinājumā ar krievu mužiku latviešu zemnieks bija kopumā izglītots. 19. gadsimta nogales rūpnieciskais bums Rīgā sakņojās ne jau tikai izdevīgajā ģeogrāfiskajā stāvoklī. Latvijā cilvēki bija izglītotāki, turklāt dzimtbūšanu šeit atcēla pusgadsimtu agrāk nekā pārējā Krievijā.
Par bērnu izglītību vienmēr rūpējušies arī ebreji. Izglītība dod izpratni par lietu kārtību, par to, kas notiek apkārt. Daudzi krievi, it īpaši Krievijas provincē, vēl šodien nesaprot, ka viņus izmanto un aplaupa oligarhi. Izglītība māca domāt. Bet jebkurš domājošs cilvēks vairāk vai mazāk ir kreisi noskaņots gan tolaik, gan šodien. Ja brūkoša banka Latvijā tiek glābta uz pensionāru un trūkumcietēju rēķina, mēs ar tevi labi redzam, ka tas nav taisnīgi.
Iezīmējas interesanta dialektika – latviešu strēlnieki grāva cara impēriju, uz kuras drupām radās Latvijas valsts. Bet viņi palīdzēja tapt arī jaunajai padomju Krievijai, kas savukārt vēlāk iznīcināja jau neatkarīgo Latviju.
Tas tikai vēlreiz apliecina vēstures sarežģītību. Nav bijis Rīgas vēsturē otra tāda saimnieciska uzplaukuma kā pēdējos cariskās impērijas pastāvēšanas gados, laikā pirms Pirmā pasaules kara. Radās latviešu buržuāzija, attīstījās kultūra, auga labklājība, dzima daudz bērnu. Un tomēr strēlnieki aizgāja kopā ar boļševikiem, tātad pret caru. Starp citu, jau Zigfrīds Meierovics uzskatīja, ka bez sarkanajiem latviešu strēlniekiem nebūtu arī neatkarīgas Latvijas.
Romānā “Šķērsiela 13” iepīta kāda intriga – pieļauta varbūtība, ka Jēkabs Peterss tomēr palicis dzīvs.
Par to liecina vairākas netiešas norādes. Petersa meita, kas bija angliete un 40. gadu sākumā strādāja britu sūtniecībā Maskavā, vairākas reizes esot saņēmusi augsta ranga britu diplomāta mājienus – tavs tēvs ir dzīvs. Staļins jau nebija tik naivs, lai liktu visas kārtis uz Hitleru. Iespējams, viņš domāja, ka Peterss, kurš bija pasakaini bagāta angļu baņķiera znots, vēl varētu būt noderīgs. Klīst baumas, ka Peterss esot gājis bojā tikai 1942. gadā, mēģinot pāriet frontes līniju slepena uzdevuma veikšanai.
Jūs esat uzņēmis trīs filmas par savu dzimto Šķērsielu. Vai taps vēl ceturtā?
Šīs lentes ir lielisks piemērs tam, ka cilvēcisko attiecību kolīzijas nav jameklē tālu, tās atrodamas tepat pie mūsu mājas sliekšņa. Skaties apkārt, esi atvērts, netiesā, bet vēro, un tu atradīsi sev blakus visas pasaules problēmas. Es pats teiktu, ka grāmata par Bērziņu ir savdabīgs Šķērsielas filmu sērijas turpinājums.
Redziet, mani jau interesē ne tik daudz kāds notikums vai fakts, bet gan atbilde uz jautājumu – kāpēc tas notiek.
