Neparastais latviešu boļševiks Bērziņš. Saruna ar kinodokumentālistu Tālivaldi Margēviču 17
Tālivaldis Margēvičs (dz. 1946) pazīstams ar dokumentālajām filmām “Sieviete, kuru gaida”, “Šķērsiela”, “Jaunie laiki Šķērsielā” un “Kapitālisms Šķērsielā”. Nesen publicējis biogrāfisku romānu par latviešu boļševika Eduarda Bērziņa dzīvi – “Šķērsiela 13”.
Jūs dzīvojat Rīgā, Pārdaugavā, klusajā Šķērsielā, kas kļuvusi par pamatīgu kino izpētes objektu. Bet kad jūs uzzinājāt, ka esat dzimis un gandrīz visu mūžu pavadījis Eduarda Bērziņa dzimtajā mājā Šķērsielā, ēkā ar gluži vai maģisko numuru – 13?
T. Margēvičs: Cik atceros, tas bija nu jau tālajā 1953. gada martā, ap to laiku, kad nomira Staļins. Kāda tantiņa tepat Šķērsielā, uzzinājusi, kur es dzīvoju, vien nopūtās – nolādēta vieta! Kopš tā laika arī sākās interese par šo māju un tās kādreizējiem iemītniekiem. Liktenim dažkārt patīk spēlēties. Izrādās, ka bērnībā mana gultiņa atradās tieši tajā vietā, kur savulaik gulēja mazais Eduards.
Eduards Bērziņš vismaz šodien nav tas pazīstamākais latvietis. Tomēr viņš neapšaubāmi bijis viens no ietekmīgākajiem mūsu tautiešiem pasaules vēsturē. Diemžēl arī cilvēks, kurš lika pamatus gulaga nometņu sistēmai Kolimā. Bet vai mums vajag atcerēties un pieminēt šādus cilvēkus? Jēkabu Petersu, vienu no pirmajiem čekas priekšniekiem? Sarkanarmijas komandieri Jukumu Vācieti? Jāni Rudzutaku, kurā Ļenins saskatīja savu pēcteci? Un trīs latviešus, Jāni Lencmani, Arvīdu Zeibotu un Jāni Bērziņu, kuri vadīja padomju militāro izlūkdienestu GRU laikā no 1920. līdz 1935. gadam?
Viennozīmīgi jā! Latviešu vēsture nav tikai brīvības cīņu, pretošanās un nesto upuru vēsture. Tā ir arī to cilvēku vēsture, kuri maldījušies, pat izdarījuši noziegumus. Jo pretējā gadījumā mēs kļūsim neobjektīvi un paši sāksim līdzināties boļševikiem, arī modernās Krievijas vēsturniekiem – tikai ar pretēju zīmi.
Savās vēsturiskajās nelaimēs mēs esam raduši vainot pirmām kārtām citus, ne sevi. No krieviem šodien prasām grēku nožēlu, “pokajaņije”. Patiesībā nemaz tik nevarīgi upura jēri neesam bijuši, un viens no pierādījumiem tam ir latviešu boļševiki. Bet paraudzīsimies, kā uz savu vēsturi raugās citas Eiropas tautas. Kā jūs domājat, vai Napoleons bija pozitīva vai negatīva persona?
Kā jau katrs ievērojams cilvēks – gan pozitīva, gan negatīva.
Turklāt patiesi liela personība, kas netieši ietekmē pasaules vēsturi vēl šodien. Kas ir Francijas nacionālie svētki? 14. jūlijs, Bastīlijas ieņemšanas diena, Lielās Franču revolūcijas sākums! Arī visai neviennozīmīgi vērtējams notikums.
Vēsturnieki uzskata, ka Lielā franču revolūcija, rēķinot upuru skaitu procentuāli no tā laika Francijas iedzīvotājiem, bija vēl asiņaināka nekā Oktobra revolūcija Krievijā.
Tātad nevienu vēsturisku notikumu nedrīkst vērtēt viennozīmīgi. Dziļākai izpratnei nepieciešama laika distance, tieši tā dod vajadzīgo perspektīvu. Kad es biju pavisam mazs un vēl tikai sāku apjaust vēsturiskos notikumus, kas netieši saistās ar mūsu ģimenes māju, Bērziņš vēl skaitījās “sliktais zēns”. Vēlāk, pēc Hruščova slepenās runas partijas XX kongresā 1956. gada februārī, kurā pirmo reizi tika atklāti runāts par staļinisma noziegumiem, sekoja 1937. un 1938. gada tīrīšanās noslepkavoto “veco boļševiku” reabilitācija. To starpā bija arī Eduards Bērziņš. Bet arī tad viņa biogrāfijas lappuses vērās lēnām. Runāja, ka esot sargājis Ļeņinu, apspiedis eseru dumpi, atmaskojis Lokarta sazvērestību. Par gulaga vergu nometnēm – ne vārda.
Es ieskatījos “Latvijas padomju enciklopēdijā”. Tur kautrīgi minēts, ka Bērziņš esot strādājis “valsts drošības orgānos”.
Viņš bija arī talantīgs gleznotājs, Vilhelma Purvīša skolnieks, studējis Freiburgas mākslas skolā un Berlīnes Mākslas akadēmijā. Bet visupirms jau lielisks organizators, menedžeris, kādu latviešiem nav daudz arī šodien. Savus uzņēmumus, pat lauksaimniecības zemi, diemžēl pārdodam skandināviem, vāciešiem, leišiem. Trūkst mums uzņēmības. Savas karjeras augstākajā punktā 20. gs. 30. gadu vidū Bērziņš bija īsts Tālo Austrumu vietvaldis – “Daļstroj” tresta, vietējās čekas un soda nometņu priekšnieks, armijas garnizona pavēlnieks, robežapsardzības karaspēka un gaisa spēku komandieris. Staļins viņam bija devis turpat vai absolūtu varu.
Ja Bērziņš būtu atgriezies brīvajā Latvijā, kā to 20. gadu sākumā darīja daudzi latvieši, viņš noteikti būtu iederējies arī šeit. Bet Bērziņam tuvāki bija Krievijas grandiozie mērogi – gan ģeogrāfiskie, gan vienreizējās iespējas apliecināt sevi. Vai mēs drīkstam viņu nosodīt? Diezin vai, turklāt tā būtu tiesāšana, raugoties no šodienas skatpunkta. Juku laikos, karos un revolūcijās cilvēki jau nesaprot, kas īsti notiek.
