Neparasta vēžu audzēšana – slēgts baseins zivju mājā 1
Vēžkopība pie mums ir perspektīva un var kļūt par ienesīgu saimniecības nozari. Īpaši Latgalē ir ļoti daudz ezeru un dīķu, kuros ir visas iespējas spīļaiņu bagātību palielināt, tos mākslīgi vairojot. Par vēžu dzīvi un vērtību stāsta Balvu novada Bērzkalnes pagasta zemnieku saimniecības “Kurmis” īpašnieks Gunārs Sārtaputns.
Gan dīķos, gan angārā
Zemnieku saimniecība “Kurmis” ir vecākā vēžu audzētava Latgalē. Pirmo dīķi saimnieks, arī Latvijas vēžu un zivju audzētāju asociācijas vadītājs Latgalē, izraka pirms apmēram divdesmit gadiem. Pašlaik 15 hektāru lielajā platībā jau ir 18 dīķi (ūdens virsma aizņem 3 ha), kas savienoti ar caurulēm kaskāžu sistēmā, lai nodrošinātu ūdens apmaiņu. Protams, tas ir dārgs pasākums, tomēr paver plašākas saimniekošanas iespējas. Nupat augustā pabeigta arī vairāk nekā 400 m2 lielā angāra celtniecība, kura izveidē izmantots Eiropas Savienības atbalsts. Šajā audzētavā jau ierīkots viens līdz 15 cm augsts, no koka dēļiem gatavots baseins ar plēves seguma pamatni un ielaisti pirmie vēžu pusaudži.
– Vēžu audzēšanai telpās ir vairākas priekšrocības. Ir vieglāk vadīt procesu, jo pircēji preci var saņemt vajadzīgajā laikā un daudzumā. Dīķos vēžus savākt grūti, jo tie jāķer ar rīkiem, turpretī baseinā var vienkārši salasīt. Uz Rīgu transportēt vienā reizē tikai simts spīļaiņu neatmaksājas, ir jābūt vismaz vienam vai diviem tūkstošiem, – apgalvo Gunārs Sārtaputns.
Saimnieks plāno izveidot daudzfunkcionālu audzētavu, vēžu vairošanu kombinējot ar saldūdens zivju akvakultūru. Pašlaik “Kurmja” dīķos kultivē platspīļu vēžus, dažos tie mitinās kopā ar forelēm un karpām. Rakto ūdenstilpju dziļums ir ap 3 m, lai vēži tajās varētu pārziemot (apakšā ūdens temperatūra nedrīkst būt zem +4 °C). Bērzkalnietis gan nobažījies, ka ziemas palikušas ievērojami garākas, vēl aprīlī dīķus klāj ledus. Īpaši pēdējie gadi, kad izveidojās ļoti bieza ledus kārta (līdz 70 cm), bija smags pārbaudījums, daudz vēžu gaisa trūkuma dēļ aizgāja bojā.
Šeit dīķi ierīkoti purvainā vietā. Ūdens tajos ir tīrs, caurspīdīgs, bagāts ar skābekli, caurteci var regulēt pēc vajadzības. Saimnieks stāsta, ka pēc dīķu izrakšanas tiem ļauj pāris gadus nostabilizēties, tikai pēc tam var pamazām ielaist vēžus un pārbaudīt, vai nebēg prom.
Spīļaiņi ir ļoti jutīgi, arī neatkarīgi, ne velti tos uzskata par tīras vides indikatoriem. Diemžēl nevienam vēl nav izdevies atrast paņēmienu, kā vēžus masveidā izaudzēt nebrīvē. Vienā ūdenstilpē tiem patīk, citā nezināmu iemeslu dēļ – ne. Ja nav radīti labvēlīgi apstākļi, tie paņem pēdu – kāpj no dīķa ārā un dodas pa sauszemi prom, tāpēc ir vajadzīgs… žogs.
Visas saimniecības ierobežošana nepieciešama arī aizsardzībai pret maluzvejniekiem un meža zvēriem. Un vēl jācīnās ar meža pīlēm, kam vēži tāpat ir iekārota uzkoda!
Gunārs Sārtaputns atzīst, ka vēžus audzēt kopā ar plēsējiem (līdakām, forelēm) īsti labi nav, arī karpu dīķī tos nav vēlams laist, jo tad nebūs mazo, būs tikai lielie. Ja tomēr plāno turēt zivju dīķos, noteikti jāierīko paslēptuves (piemēram, drenu caurules), kur uzturēties čaulas maiņas laikā. Vēzis aug, nometot to vismaz vienu reizi gadā. Dzīvnieciņš, kas nesen izlīdis no vecās ādas, ir ļoti mīksts, neaizsargāts, un šo stāvokli labprāt izmanto dabīgie ienaidnieki.
Ēdināšana un ķeršana
Saimnieks vēžus dīķos speciāli nebaro. Šie kustoņi ir visēdāji – patērē gan ūdens augu jaunos dzinumus un tur mītošos sīkos dzīvnieciņus, gan labprāt barojas arī dīķa krasta līnijā (ēd āboliņu). Vai tiem ir pietiekama barības bāze, var redzēt pēc murdā noķertajiem. Ja spīļaiņi ir badā, sāk cīnīties par pārtiku. Šajās kaujās tie zaudē spīles un gūst citas traumas.
Vēžu ēdināšanai baseinā audzētājs izmanto alkšņu un kārklu lapas, vasaras kviešus un citu augu valsts barību, arī forelēm domāto rūpnieciski ražoto. Tas jādara pastāvīgi, tomēr maltīte jādod nelielās porcijās. Nav labi, ja vēži to neapēd, jo pārpalikumi sāk bojāties, apdraudot ūdens kvalitāti.
Lai gan vēžošana tradicionāli sākas maijā un beidzas augustā, zemnieku saimniecībā “Kurmis” sezona sākas tikai pēc Jāņiem (dzīvniekiem jāļauj atkopties pēc ziemas!) un ilgst līdz pat dīķu aizsalšanai. Vislabākie lomi parasti ir augustā, lai gan reizēm pilni murdi ir arī septembrī.
Saimnieks par ražīgākajiem ķeršanas rīkiem atzinis lielos četrkantainos murdiņus. Tie konstruktīvi ir sarežģītāki, tomēr salīdzinājumā ar krītiņiem tos nevajag ik pēc pusstundas pārbaudīt, jo ielīdušie vēži tik ātri no slazda neizkļūst. Šie murdi ir ar divām ieejām galos, karkass gatavots no metāla un apvilkts ar sietu. Protams, vēži nenāk, ja nav izlikta ēsma. Pievilināšanai izmanto, piemēram, svaigas zivis (karūsām der iegriezt divas svītras gareniski muguras daļā un vēl kādu pārlaist pa vēderu). Aktivitāti ietekmē vairāki faktori. Labākie lomi parasti ir siltās, miglainās naktīs, kā arī lietainā laikā. Vēži pavisam neķeras pirms un pēc negaisa.
Pieprasījums, baudīšana, pārdošana
Vēžu pavairošanai Gunārs Sārtaputns pagaidām vēl neizmanto inkubatoru. Lai pavasarī iegūtu mazuļus, rudenī, kad ūdens temperatūra ir zem +8 °C, viņš noķer prāvākos vaisliniekus dīķī, sapāro tos un visu ziemu tur zivju mājā. Viens 3 – 4 gadus vecs tēviņš pārošanās laikā sekmīgi apaugļo trīs mātītes.
Vēžaudzētājiem z/s “Kurmis” pārdod gan divgadīgus vēžus, gan vecākus vaisliniekus. Ielaišanai citās ūdenstilpēs noderīgāki tie, kuri jau sasnieguši dzimumgatavību. Pārceļošana jāveic ne vēlāk par augustu, lai platspīļnieki paspētu aklimatizēties jaunajā vidē līdz pārošanās laikam un pirms ziemas sākuma.
Audzētājs stāsta, ka vēžus iespējams pārvadāt koka vai plastmasas kastēs, kur ir pietiekami daudz caurumu gaisa piekļuvei. Labs iesaiņojamais materiāls ir mitras sūnas, nātres, egļu skujas, ko ieklāj starp vēžu kārtām, tos iepakojot. Pēc transportēšanas viesus izliek pie jaunās mītnes vietas, lai tie paši lēnām iečāpo ūdenī un apslapina žaunas.
Platspīļu vēža gaļai ir delikateses vērtība. Pasaulē tie kotējas visaugstāk, taču arī aug vislēnāk. Vēžus var baudīt ne tikai izvārītus, bet arī pagatavot no tiem dažādus gardus ēdienus, piemēram, zupas, salātus. Gunārs Sārtaputns teic, ka vienkāršākais veids, protams, ir likt tos katlā. Pirms vārīšanas spīļaiņus rūpīgi nomazgā. Sākumā pagatavo buljonu: katlā ieliek dilles, ķimenes (labāk lakstus!), sāli un cukuru. Zaļumus parasti pievieno veselus, nesagrieztus. Tad ielej ūdeni, apsedz ar vāku un liek uz uguns. Kad sāk vārīties, met katlā dzīvus vēžus, noteikti ar galvu pa priekšu, lai tiem nav jāmokās. Sagaida, kad ūdens atkal sāk burbuļot – tas ir vārīšanas sākuma laiks. Uz vienmērīgas uguns vēžus karsē 15 – 30 minūtes (jo lielāki, jo ilgāk!). Pareizi novārīts vēzis ir koši sārtā krāsā. Tam ir maiga gaļa ar savdabīgu, neatkārtojamu garšu. Var ēst gan siltu, gan aukstu. Lietpratēji pie vēžiem parasti dzer alu vai pašdarinātu ķimeli…
{gallery id=”2029″}
Optimālais preču vēžu lielums ir 10 – 12 cm, šajā kondīcijā tajos ir visvairāk gaļas (kilogramā ir 15 – 20 šādu eksemplāru). Arī Eiropā to uzskata par standartu. Apmēram desmit gadu vecumā spīļaiņi sasniedz dižākus apmērus, taču tie jau kļūst zilgani, līdz ar to gaļai ir sliktāka kvalitāte – to var salīdzināt ar vecas govs gaļu.
– Pēc platspīļu vēžiem ir liels pieprasījums, īpaši uz Ziemassvētkiem, kad tos var realizēt par 15 – 20 latiem kilogramā. Šāda cena mani apmierina. Man nav tādu problēmu, ar kādām saskaras tradicionālajā lauksaimniecībā. Tātad – tikai jāražo! – apgalvo saimnieks. – Šaurspīļu vēžu un signālvēžu audzēšanu dīķsaimniecībā neatzīstu, jo tie ir agresīvāki, mazvērtīgāki, nav tirgus prece.
Vēzī ēdams ir viss, izņemot čaulu un ūsas. Tiesa, īstie cienītāji un pazinēji tos uzturā parasti lieto nemizotus – ar visām čaulām. Ir zināms, ka zinātnieki tajās atraduši bioloģiski aktīvas vielas, kas veicina atmirušo audu atjaunošanos. Šī iemesla dēļ z/s “Kurmis” saimnieks iesaka čaulas izkaltēt, samalt kafijas dzirnaviņās un regulāri lietot (dzert) atšķaidītas.
Vēžu audzētāji bieži sūkstās, ka saimniekot kļūst aizvien grūtāk, jo šī prece vietējā tirgū nevienam vairs nav vajadzīga. Tiesa, ir labas eksporta iespējas, ārzemnieki mūsu platspīļniekus ir gatavi iepirkt teju neierobežotos daudzumos. Taču, lai tos tiešām varētu pārdot, vajadzīgs liels apjoms, un tas nozīmē, ka jākooperējas. Diemžēl daudzi vēl neapzinās šīs produkcijas patieso vērtību. Piemēram, Šveicē no vēžiem ražo medikamentus, kas maksā dārgāk par zeltu…
UZZIŅA Atbalsts audzētājiem Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsts arī vēžiem ir paredzēts pasākumā “Investīcijas akvakultūras uzņēmumos” (Ministru kabineta 2008. gada 1. aprīļa noteikumi Nr. 240 “Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu zivsaimniecības attīstībai atklātu projektu iesniegumu konkursu veidā pasākumam “Investīcijas akvakultūras uzņēmumos”). Ar nosacījumu, ka audzētājiem jāuzņemas saistības vismaz piecus gadus pēc pēdējā maksājuma saņemšanas veikt komercdarbību akvakultūras nozarē, ražojot un realizējot produkciju (vēžus). Ar attiecināmajām izmaksām šajā pasākumā var iepazīties MK notikumu 19. punktā. Jāņem vērā, ka zemes darbi (rakšana un līdzināšana), tostarp jaunu dīķu būvniecība vai esošo rekonstrukcija netiek atbalstīta. Maksimālais finansējuma apmērs šajā pasākumā vienam atbalsta pretendentam ir 1 390 000 latu. Pašlaik šajā pasākumā projektu iesniegumus vairs nepieņem, arī finansējuma nav atlicis, tāpēc nākamās kārtas atvēršana jauniem projektiem atkarīga no esošo realizācijas. Atbalsts investīcijām akvakultūrā, arī vēžu audzēšanā, toties būs pieejams nākamajā plānošanās periodā (no 2014. līdz 2020. gadam) Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda ietvaros. Detalizēti saņemšanas nosacījumi vēl nav zināmi, jo turpinās diskusijas par attiecīgajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem. |
