Nepaplašināšanās mīts 22
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažas nedēļas pirms iebrukuma Ukrainā, 2022. gada 1. februārī, preses konferencē pēc tikšanās ar Ungārijas premjeru Viktoru Orbānu Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja: “Kā zināms, mums tika doti solījumi nepavirzīt NATO bloka infrastruktūru uz austrumiem ne par collu. Visiem tas ir labi zināms. Šodien mēs redzam, kur atrodas NATO – Polija, Rumānija, Baltijas valstis. Pateica vienu, izdarīja otru. Kā pie mums tautā saka – uzmeta, nu vienkārši apmānīja.” Apgalvojums, ka Rietumi it kā piemānījuši pēdējo PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un tāpat pirmo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu, apsolot, ka alianse nepaplašināsies, un šo solījumu laužot, ir viena no mūsdienu Kremļa propagandas pamattēzēm. Tas ir mīts, ko pēdējo vairāk nekā desmit gadu laikā Krievijā kultivē augstāko valsts amatpersonu līmenī, lai attaisnotu naidīgo un brīžiem nicinošo attieksmi pret Rietumiem, kuru labumus tie, kā zināms, labprāt baudīja, un politiku, kuru Vācijas kanclers Olafs Šolcs nesen no ANO tribīnes atklāti nosauca par imperiālistisku. Putins Rietumu “krāpšanos” pieminējis daudzkārt kā pašu par sevi saprotamu, visiem zināmu faktu. Īpaši neatlaidīgi, kā atzinuši paši krievu novērotāji, “gandrīz no katra gludekļa”, to skandēja neilgi pirms iebrukuma Ukrainā. Ne viens vien politologs un vēsturnieks intereses pēc mēģinājis noskaidrot, vai solījumi “nepavirzīties ne par collu” tiešām bijuši. Iznākums: NATO garantijas PSRS vai Krievijai nepaplašināties uz austrumiem nav atrodamas nevienā starptautiskajā līgumā, nevienā dokumentā. Tādu solījumu vienkārši nav. Viss, uz ko šis propagandas mīts turas, ir dažās stenografētās sarunās balstītas interpretācijas.
Iegansts uzbrukumam
2014. gada sākuma Krimas aneksija cita starpā tika skaidrota ar to, ka citādi Ukraina iestāšoties NATO un Krimā būšot alianses jūras karabāzes, kas apdraudēšot Krieviju, kaut, uzmetot acis kartei, skaidri redzams, ka Krima NATO pat teorētiski nav nepieciešama, jo blakus ir NATO valsts Rumānijas Melnās jūras ostas un arī Turcija ir NATO dalībvalsts. Tāpat 2022. gada 24. februāra kara viens no formālajiem ieganstiem bija NATO nevēlēšanās dot garantijas par alianses nepaplašināšanos uz vispirms jau Ukrainas, tāpat Gruzijas un Moldovas rēķina un absurdā Maskavas vēlme, lai NATO militārā infrastruktūra atgrieztos 1997. gada stāvoklī, kad vēl Jeļcina laikā tika parakstīts NATO un Krievijas pamatakts par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību un abas puses uzsāka regulāras tikšanās un konsultācijas. Novērotāji nešaubās, ka brīdī, kad pērnā decembra vidū Maskava izvirzīja aliansei būtībā ultimātu, tā jau bija sagatavojusies “ātram, īsam un uzvarošam karam” Ukrainā, apzināti izvirzot neizpildāmas pretenzijas. Būtu dīvaini, ja NATO būtu zvērējusi vairs nepaplašināties vai pat sarauties. Kā 1990., tā 2022. gadā tas nozīmētu, ka šī organizācija ārējās ietekmes iespaidā pārkāptu pati savu hartu, kuras 10. pants nosaka, ka NATO var iestāties “jebkura cita Eiropas valsts, kas ir spējīga sekmēt šī Līguma principus un veicināt Ziemeļatlantijas telpas drošību”, tas ir, valsts, kas ievēro demokrātijas principus un gatava dzīvot mierā ar pārējām.
“Ārpus iztēles”
NATO virzīšanās “uz austrumiem” patiesi pieminēta dažās 1990. gada sarunu stenogrammās par Vācijas atkalapvienošanās nosacījumiem. Tās tad arī interpretē, izraujot atsevišķas frāzes no konteksta un tulkojot tās, kā mūsdienās ērtāk Kremlim. Taču, kā reiz izteicies Gorbačova PSRS ārlietu ministrs, vēlākais Gruzijas prezidents Eduards Ševarnadze, 1990. gadā doma, ka PSRS sabruks, no tās satelītiem veidotā militārā Varšavas līguma organizācija izirs, bet dalībvalstis pievienosies NATO, “bija ārpus darbojošos personu iztēles iespējām”. Pēdējos gados ASV arhīvi atslepenojuši vairākus tā laika dokumentus, kas atspoguļo Rietumu sarunu gaitu starp Gorbačovu, pēc tam Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu. Zīmīgi, ka Krievija 90. gadu sākuma dokumentu atslepenošanu nav veikusi. Kad Putins runā par “collām”, tā ir norāde uz ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera 1990. gada 9. februāra sarunu Maskavā ar PSRS prezidentu Gorbačovu par nosacījumiem Vācijas apvienošanai. Propaganda apgalvo, ka centrālais solījums nepaplašināt esot dots tieši tad. Bet Beikers toreiz runāja par amerikāņu, NATO spēku nepārvietošanu uz Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) jeb Austrumvācijas teritoriju! Gorbačovs sarunā vairākkārt pieminēja NATO ietekmes sfēras paplašināšanās uz VDR nepieļaujamību, jo tikai tā viņš bija gatavs izvākt tur esošo padomju karaspēku. ASV valsts sekretārs neiebilda. Vienlaikus Gorbačovam nebija pretenziju, ka apvienotā Vācija nākotnē kļūst par NATO dalībnieci. Galu galā Rietumvācija tāda jau bija. Austrumeiropas valstu pievienošanās aliansei 1990. gada februāra sākumā varēja būt tikai tāla teorija viena vai otra politologa galvā. 1990. gada ritumā ASV amatpersonas, ASV prezidents Džordžs Bušs, tāpat Francijas prezidents Fransuā Miterāns un Lielbritānijas aizsardzības ministrs Duglass Hērds Gorbačovam atkārtoti uzsvēra, ka NATO nav drauds Maskavai, kā tas arī bija. Gorbačovs galu galā piekrita Vācijas apvienošanai ar nosacījumu, ka Vācija paliks NATO dalībvalsts, bet amerikāņi nevirzīs savas bāzes no Rietumvācijas uz Austrumvāciju, kad PSRS izvedīs no VDR savu karaspēku. Visi optimistiski sprieda par kopēju Eiropas drošības sistēmu “no Atlantijas līdz Urāliem”, kur PSRS būtu viens no elementiem, ASV un Rietumeiropas sabiedrotais.
Gorbačovs neatceras
Strīdos, vai solījumi bijuši vai ne, bieži notiek atsaukšanās uz pēdējā PSRS vadītāja atmiņām. Gorbačova izteikumi dažādos laikos, dažādām auditorijām šajā ziņā arī bijuši pretrunīgi, un skaidrs, ka zināms rūgtums viņā mita. Taču 1999. gadā iznākušajā atmiņu grāmatā “Kā tas notika” (“Как это былo”), tāpat daudzās intervijās kā Krievijas, tā Rietumu medijiem viņš uzsvēris, ka 1990.–1991. gadā tāds jautājums kā NATO paplašināšanās dienas kārtībā nepastāvēja. Konteksts slavenajai 1990. gada 9. februāra sarunai ar ASV valsts sekretāru Beikeru, kuras fragmentu, izrautu no kopējā stāsta un tābrīža reālās ainas, tik bieži piesauc Krievijas propaganda, bija pavisam cits – tikai un vienīgi NATO militārās infrastruktūras neizvietošana Austrumvācijā, Austrumeiropu pat nepieminot. “Tika apspriests pavisam cits jautājums, kuru bijām pacēluši mēs: lai pēc Vācijas atkalapvienošanās nenotiktu NATO militāro struktūru pavirzīšanās un alianses papildspēku izvietošanās toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā. Šajā kontekstā izteicās Beikers, par to runāja arī [Rietumvācijas kanclers Helmūts] Kols un [Rietumvācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs] Genšers,” 2014. gada 16. oktobra intervijā Krievijas valdības laikrakstam “Rossijskaja gazeta” sacīja Gorbačovs. Viņš intervijā arī uzsver, ka alianse pildījusi solījumu neizvietot Austrumvācijā papildu karaspēku un kodolieročus. Tā paša 2014. gada 8. novembrī intervijā Vācijas telekanālam ZDF Gorbačovs tā arī pateica, ka runas par it kā NATO dotajiem nepaplašināšanās solījumiem ir “mīts, kura radīšanā savu roku pielikusi prese”. Tāpat pēdējā PSRS prezidenta tulks Pavels Palažčenko šogad janvārī sarunā Krievijas telekanālā “Rossija 24” liecināja: “Norunas par NATO nepaplašināšanos uz austrumiem patiešām nebija. Tika apspriests vienīgi jautājums par NATO infrastruktūras neizplatīšanos bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā. Tas notika, kad es vēl strādāju Ārlietu ministrijā. Tas ir fiksēts, fiksētas Vācijas Federatīvās Republikas saistības būtiski samazināt Bundesvēru, neizvietot bijušajā VDR kodolieročus un citas saistības.” Arī Palažcenko vērtējumā apgalvojumi par nepaplašināšanās saistībām ir tikai “baumas”, jo 90. gadu sākuma sarunās tāda temata nav bijis. Tas parādījies vēlāk: “Pēc tam kad sākās NATO paplašināšanās process, kad sākās iespējamās paplašināšanās apspriešana, Krievijas diplomātija diezgan aktīvi strādāja, lai šo paplašināšanos novērstu. Tas neizdevās, taču tika parakstīts (1997. gadā) NATO un Krievijas pamatakts, kurš ir spēkā. Manuprāt, tas ir labs līgums un to vajag saglabāt.”
Bez pretenzijām
Pēc Vācijas apvienošanās un PSRS sabrukuma Rietumi dzīvoja eiforijā par veiksmīgu aukstā kara noslēgumu. Demokrātiskā Krievija tika uztverta kā draudzīgs, daudzsološs sadarbības partneris. Par to, ka attiecības drīz atkal varētu kļūt naidīgas, vairākums nenojauta. Pozitīvāk uz Rietumiem sāka skatīties arī Krievijas iedzīvotāji. Robežas atvērās, bijušie padomju pilsoņi devās uz Rietumiem mācīties, dzīvot un strādāt, ieplūda rietumnieciskā patēriņa kultūra. PSRS propagandas par biedēkli izliktā NATO vairs nevienu nešausmināja. Šķita, tādā harmonijas laikmetā arī aliansei zūd jēga, ja jau “ļaunuma impērija”, kuras dēļ to savulaik radīja, vairs neeksistē. Pat tikko neatkarību atguvusī Baltija un atbrīvojušās Austrumeiropas valstis rūgto pagātnes mācību dēļ kaut paklusām prātoja par tikšanu NATO, tomēr nebija ļoti dedzīgas. Prioritāte šķita tikšana Eiropas Savienībā. Piemēram, Latvijas Ārlietu ministrijas 1993. gadam sagatavotajā sadarbības programmā ar starptautiskajām organizācijām bija teikts: “Tas nenozīmē, ka Latvijai būtu jācenšas kļūt par NATO dalībvalsti, jo liela daļa pasaules politiskās sabiedrības neredz NATO lomu jaunās Eiropas drošības sistēmā.” Krievijas armija vēl atradās Baltijā. NATO mītnē neviens par jauno demokrātiju, kur nu vēl bijušo padomju republiku uzņemšanu savās rindās nesprieda. Lielā mērā paplašināšanās process sākās vien 90. gadu vidū, kad austrumeiropiešu vēlmes uzklausīja līdz tam atturīgā ASV, kuras politiķi šajā ziņā nebija vienprātīgi. Austrumu–Rietumu attiecībās atkal sāka iezagties vēsums, jo Krievija bija parādījusi sevi ne no labās puses Piedņestrā un 1994.–1996. gada Pirmajā Čečenijas karā, liekot runāt par impērisko ambīciju atdzimšanu.
Pirmās postpadomju telpas valstis – Polija, Ungārija un Čehija – uzaicinājumu pievienoties saņēma vien 1997. gadā, bet par pilntiesīgām dalībvalstīm kļuva 1999. gadā. Procesam ritot, Kremlis kurnēja, taču ne jau tāpēc, ka justos piekrāpts vai apdraudēts. 1996. gadā bija paredzētas Krievijas prezidenta vēlēšanas. Atslepenotās ASV prezidenta Bila Klintona un Krievijas prezidenta Jeļcina sarunu stenogrammas no 1995. gada apspriedēm Maskavā un Halifaksā uzrāda Jeļcina bažas, kā paplašināšanās procesu izskaidrot padomju domāšanas inercē dzīvojošajai tautas daļai tā, lai tas neizskatītos pēc Krievijas “pazemošanas” vai blokādes. 1995. gada 10. maijā Maskavā viņš Klintonam saka: “Tu un es pošamies vēlēšanām. Ekstrēmisti un stingrā kursa piekritēji izmanto NATO tēmu saviem mērķiem. Tad nu atliksim jebkuras izmaiņas NATO līdz 1999. vai 2000. gadam.” Jeļcins lūgumu atkārto vairākas reizes dažādās variācijās, bet Klintons paliek nelokāms un cenšas partneri nomierināt, piedāvājot Krievijai dažādus labumus, tajā skaitā pievienošanu pasaules attīstītāko valstu klubam G7, kas arī notika, un 1998. gadā radās G8. NATO paplašinājās, bet tas netraucēja 2002. gadā izveidot NATO–Krievijas sadarbības padomi, un pat pēc Baltijas valstu uzņemšanas praksē sadarboties Afganistānā (NATO spēku apgādei izmantoja Krievijas dzelzceļus), terorisma apkarošanā un pretraķešu aizsardzības jautājumos. Nez kādēļ tad par seno “krāpšanu” neviens nesludināja.
Vēstures pārrakstīšana
Gorbačovam 1990. gadā dotās vai nedotās NATO nepaplašināšanās garantijas ir temats, kas ieinteresējis arī Rietumu politologus un diplomātijas vēsturniekus. Daži uzskata, ka Krievija pēc paplašināšanās tiešām jutusies pievilta, un tas vairojis neuzticēšanos Rietumiem. Tikmēr Londonas Karaliskā apvienotā aizsardzības pētījumu institūta pētnieks Igors Sutjagins uzsvēris, ka savstarpējā neuzticēšanās vispirms jau ir pašas Krievijas politikas rezultāts, sekas tās mēģinājumiem visādi noturēt ietekmi bijušajās PSRS kontroles sfēras valstīs un ekspadomju republikās, kas galu galā arī izraisīja bijušo satelītu atgrūšanos un bēgšanu no Maskavas.
Vašingtonas Džonsa Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko attiecību pētniecības institūtā mācībspēks Mērija Sarota, kas ir viena no vadošajām aukstā kara vēsturniecēm mūsdienās, jautājumu piemin arī savā pagājušā gada nogalē izdotajā grāmatā “Ne collu: Amerika, Krievija un strupceļa situācija pēc aukstā kara” (“Not One Inch: America, Russia, and the Making of Post-Cold War Stalemate”). Grāmatā apskatīts laika posms no 1989. līdz 1999. gadam. Sarota norāda, ka nekādas apmānīšanas nav bijis. Beikera 1990. gadā izmestā frāze sarunās ir vienīgais, pie kā iespējams piesieties. Komentējot savu grāmatu, Sarota uzsvērusi, ka viss pārējais, ko Maskava teikusi par “solījumiem”, bijis vien Krievijas politiķu mēģinājums “uzlabot savu vēsturisko tēlu”, šī pieņēmuma popularizācijā iesaistot arī žurnālistus, tā mēģinot būtībā pārrakstīt vēsturi. Savukārt Putins tēzi par it kā lauztajiem solījumiem instrumentalizējis un izmanto praktiskajā politikā. Jāatzīmē, ka vēsturniece nebūt nav NATO vai ASV advokāte, bet spriedumos drīzāk cenšas ieturēt neitralitāti. Viņasprāt, drošības sistēma, kas pēc aukstā kara tika veidota Eiropā, nemaz nevarēja būt stabila un ilglaicīga, jo tā mēģināja darboties “bez pašas lielākās Eiropas valsts līdzdalības”, bez Krievijas. Problēmas Austrumu–Rietumu attiecībās izsaukusi “ne pati NATO paplašināšanās, bet konteksts, kādā tā notika”.
Uzziņa
Izvilkums no stenogrammas
ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera 1990. gada 9. februārī Maskavā teiktais PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam, runājot par nosacījumiem Vācijas apvienošanai: “Ja Vācija būs neitrāla, tas nenozīmē, ka tā nebūs militarizēta. Gluži otrādi, pilnīgi iespējams, ka tā izšķirsies par sava kodolpotenciāla radīšanu, tā vietā, lai paļautos uz amerikāņu kodolatturēšanas spēkiem. Visi mūsu Rietumeiropas sabiedrotie un virkne Austrumeiropas valstu mums lika saprast, ka viņi vēlētos, lai ASV saglabātu militāro klātbūtni Eiropā. Nezinu, vai jūs piekrītat tādai iespējai. Tomēr es vēlētos jums apliecināt, ka mēs atgriezīsim savus karavīrus mājās, tikko mūsu sabiedrotie mums pateiks, ka viņi ir pret mūsu klātbūtni. NATO – tas ir ASV klātbūtnes mehānisms Eiropā. Ja NATO likvidēs, tāda mehānisma Eiropā nebūs. Mēs saprotam, ka ne tikai Padomju Savienībai, bet arī citām Eiropas valstīm ir svarīgi saņemt garantijas par to, ka, ja ASV saglabās savu klātbūtni Vācijā NATO sastāvā, ne colla šā brīža NATO militārās jurisdikcijas neizplatīsies austrumu virzienā. Mēs uzskatām, ka konsultācijām un diskusijām mehānisma “divi + četri” (valstis, kas piedalījās Vācijas apvienošanas sarunās – Rietumvācija, Austrumvācija + ASV, Lielbritānija, Francija un PSRS. – Red.) ietvaros jāgarantē, ka Vācijas apvienošana nenovedīs pie NATO militārās organizācijas paplašināšanās uz austrumiem.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
