Eiropas Revīzijas palāta: EK “kopumā vāji” risināja finanšu krīzes izraisītās problēmas 1
Nesen tika publicēts Eiropas Revīzijas palātas īpašais ziņojums “Grūtībās nonākušajām valstīm sniegtā finansiālā palīdzība”. Tas attiecas uz 2008. gadā sākušos finanšu krīzi. Kā atgādina ziņojuma sastādītāji, Eiropas Savienību pāršalca divi krīzes viļņi: pirmais (2008. – 2009. g.) īpaši iedragāja dažu ārpus eirozonas esošo valstu ekonomiku, bet otrais bīstami izplatījās eirozonas iekšienē. Kopumā makrofinansiālu palīdzību nācās meklēt astoņām ES dalībvalstīm – Ungārijai, Latvijai, Rumānijai, Īrijai, Portugālei, Spānijai, Grieķijai un Kiprai.
Ziņojums aptver palīdzības programmu īstenošanu pirmajās piecās iepriekš nosauktajās valstīs, savukārt par vēl arvien glābjamo Grieķiju gaidāmi divi atsevišķi īpašie ziņojumi, ko paredzēts publiskot tuvākajā laikā.
Revidenti vērtē EK darbību
Luksemburgā mītošās Eiropas Revīzijas palātas vētītie notikumi mums vēl ir labā atmiņā, jo Latvijas gadījums izskatījās, ja tā var sacīt, diezgan bezcerīgs. Un dokuments atsauc atmiņā arī šo, iespējams, dramatiskāko brīdi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. “Trīs mēnešu laikā pirms palīdzības pieprasījuma noguldījumu apjoms bija samazinājies par 10%. Būtiskākā nozīme šajā procesā bija “Parex bankai”, kura saskārās ar nopietnām likviditātes problēmām pēc tam, kad bija zaudējusi vairāk nekā ceturto daļu savu noguldījumu. Šajā laikposmā oficiālās rezerves samazinājās par 20%, jo centrālā banka pārdeva ārvalstu valūtu, lai aizsargātu valūtas piesaistes kursu. (..) Valdība noteica ierobežojumus noguldījumu izņemšanai no [2008. g. novembrī nacionalizētās] “Parex bankas”. Saskaņā ar premjerministra apgalvoto Latvijai finansiālā palīdzība bija nepieciešama trīs iemeslu dēļ, proti, lai pārvaldītu “Parex banku”, lai finansētu budžeta deficītu, kā arī lai stabilizētu finanšu tirgu.” Citiem vārdiem, Latviju bija pārņemsi dubulta jeb maksājumu bilances krīze un banku krīze, no kuras tomēr izdevās izķepuroties.
Pārējo palīdzības prasītāju situācija nebija diez ko labāka, taču ziņojumā ir analizēta nevis atsevišķu valstu valdību un iestāžu rīcības efektivitāte, bet gan Eiropas Komisijas darbība. Tāpēc nepatīkamais atgādinājums par samilzušajām problēmām Latvijā vai attiecīgi citā valstī kalpo vienīgi tam, lai ilustrētu apstākļus, kādos šī darbība noritēja. (Eiropas Komisijas partneru – Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā valūtas fonda veikumam ziņojums nepievēršas.)
EK bija nesagatavota un nekonsekventa
Šajā sakarā sevišķu uzmanību piesaista daži Revīzijas palātas secinājumi. Tajā skaitā konstatējums, ka EK nebija sagatavojusies tāda apmēra krīzei. Lai gan ES dalībvalstu budžetu uzraudzības sistēma pastāvēja, “daži brīdinājuma signāli netika pamanīti”, turklāt EK neveltīja pienācīgu vērību “saiknei starp lielajām ārvalstu finanšu plūsmām, banku finansiālo situāciju un galu galā arī valstu finansēm”. Revīzijā tāpat konstatēts, ka 2008. gadā, kad ES dalībvalstis sāka vērsties pēc palīdzības, EK izrādījās nesagatavota palīdzības programmu pārvaldībai. Vēl viens neglaimojošs secinājums – “attieksme pret līdzīgā situācijā esošām valstīm nebija vienāda”, dažās programmās palīdzības nosacījumi “bija mazāk stingri” un, “salīdzinot valstis ar līdzīgām strukturālām problēmām, tika konstatēts, ka prasītās reformas ne vienmēr bija samērīgas ar problēmām vai arī reformu ievirze bija gluži atšķirīga. Dažām, bet ne visām valstīm, budžeta deficīta mērķi bija izvirzīti pielaidīgāk, nekā to pamatoja ekonomikas situācija”.
Protams, ziņojuma kritisko toni, kā jau pieņemts, līdzsvaro pozitīvās atziņas, jo visumā palīdzības programmu mērķi tika sasniegti, tās veicināja reformu īstenošanu grūtībās nonākušajās dalībvalstīs, un arī ES līmenī krīzes mācības pamudināja, piemēram, ķerties pie Stabilitātes un izaugsmes pakta reformēšanas. Saskaņā ar pastāvošo kārtību ziņojumam ir pievienotas Eiropas Komisijas atbildes, kuras liecina, ka EK daudzos punktos Revīzijas palātai nepiekrīt. Tajā skaitā arī sacītajam par atšķirīgo attieksmi pret dažādām valstīm.
Un tagad?
Jāuzsver, ka Revīzijas palāta neanalizēja ES politikas līmenī pieņemtos lēmumus, kam nereti ir izšķiroša ietekme uz stāvokli ekonomikā. Bet šodien tas zināmos aspektos stipri atgādina 2007. – 2008. gada situāciju. Banku sektors, piemēram, Itālijā saskaras ar pazīstamajām “likviditātes problēmām” – tām pašām, kas Latvijā, sasniedzot kritisku slieksni, savulaik noveda pie “Parex bankas” kraha.
Netrūkst arī varbūtēju globāla mēroga krīzes detonatoru t. s. attīstības valstīs, pirmām kārtām, necaurskatāmajās Ķīnas ekonomiskajās norisēs. Šos riskus papildina ģeopolitiskie satricinājumi, kuru apslāpēšanas mēģinājumos ES iegulda brangu naudu.
Saskaņā ar portāla “EurActiv” februāra sākumā sniegto informāciju, Revīzijas palāta ir veikusi arī auditu par ES “sadarbību ar trešajām valstīm imigrācijas un patvēruma politikas” jomās. Pērnā gada nogalē Eiropas Komisijai iesniegts attiecīgais ziņojums, kas gan neaptver minētās jomas aktualitātes, bet aplūko iepriekšējās jeb Barozu vadītās EK apstiprinātos Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta – ENPI projektus un tiem piešķirtā finansējuma izlietojumu. Tomēr viņa pēcteča Junkera komandā revidentu slēdzieni esot izraisījuši lielu neapmierinātību, un ziņojuma parādīšanās atklātībā kavējas…
Tikmēr arvien pietrūkst līdzekļu ES stratēģisko nozaru attīstībai, reformētā Stabilitātes un izaugsmes pakta saistības vairākas valstis nespēj izpildīt, bet “nevienādā attieksme” joprojām pastāv. Un daudzējādā ziņā jautājumi paliek atklāti, tostarp, iespējams, galvenais – par trauksmes signālu uztveri un atbilstošu rīcību.
