“Mēs ar bērniem runājam par Ukrainu, karu, Krieviju, bet nebiedējot…”. Saruna ar aktieri un divu meitu tēti Uldi Siliņu 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
No 3. aprīļa pie mazajiem skatītājiem Latvijas televīzijā atgriežas muzikālais raidījums pirmsskolas vecuma bērniem “Ukulele”, kas ļauj iepazīt brīnišķīgo mūzikas pasauli un apgūt dzidru un pareizu latviešu valodu. Raidījumā darbojas divi enerģiski varoņi – muzikālie, atjautīgie un labsirdīgie Uku un Lele. Uku lomā līdzās Lelei, dziedātājai Annijai Putniņai, iejuties Latvijas Nacionālā teātra aktieris un divu meitu tētis Uldis Siliņš. Aktieris atzīst – raidījumā viņš apvieno mūziķa, aktiera un arī tēta pieredzi.
Viņa pirmo lomu – pianistu Kosmu Makmūnu komēdijā “Žilbinoši” – Nacionālajā teātrī Uldis Siliņš ieguvis tāpēc, ka pats ir profesionāli mācījies mūziku. Pēcāk Nacionālais teātris aktieri raksturo kā stabilu aktieru trupas dalībnieku, kurš ir gatavs veikt visdažādākā rakstura uzdevumus uz skatuves, “balansējot uz robežas, kad aktiera lomas partitūra kļūst par multimediālu priekšnesumu, apvienojot augstu fizisko gatavību, muzikālās izpausmes, dziedot un spēlējot instrumentus, un, protams, emocionālo tēla dzīvi”.
Sarunā – par aktiera un teātra misiju šajā laikā un arī par to, kā sarunāties ar bērniem arī par nepatīkamām lietām, piemēram, karu. “Svarīgākais, ka šajā laikā mēs, vecāki, ar savu piemēru varam parādīt, kas ir rūpes par tiem, kam tās vajadzīgas,” saka Uldis.
Uldi, pirms aktiera profesijas bijāt Rīgas Doma kora skolā izglītots kormeistars. Vai mūzikas pazīšana ir iemesls, kāpēc piekritāt Uku lomai raidījumā bērniem?
Viss laikam notiek tā, kā tam ir jānotiek. Saņemot vidusskolas diplomu kā kormeistaram, bija sajūta, ka profesionāli nedaudz gribu atkāpties no akadēmiskās mūzikas pasaules un pamēģināt spēkus Kultūras akadēmijas aktieros. Tur, protams, arī neizpalika mūzika, dziedāšana un deja. Patiesībā mūzika un ritms ir pilnīgi visur, un teātrī man bija iespēja to saskatīt, nedaudz pakāpjoties malā no profesionālās vides. Arī raidījuma producente Marta Selecka bija pamanījusi mani kaut kur dziedam un spēlējam teātra izrādēs un vaicāja, varbūt mani varētu interesēt veidot muzikālu raidījumu bērniem un vecākiem.
Raidījumā, kurā runātu ne tikai par mūziku, bet arī savstarpējām attiecībām un daudz ko citu. Dziesmiņas patiesībā te ir tikai papildinājums. Protams, stājoties aktieros vai strādājot Latvijas Nacionālajā teātrī, man nenāca ne prātā doma, ka es varētu piedalīties bērnu raidījumā. Tāpēc Martas aicinājums man bija liels pārsteigums, un, atzīstos, kādu brīdi pārdomāju, jautājot sev, vai es to vēlos.
Un sapratu, ka vēlos gan. Filmējot raidījumus, mēģinu iztēloties, ka aiz kameras ir īsts bērns, ar kuru sarunājos, kuram dziedu. Galu galā esmu ļoti priecīgs, ka piekritu šim projektam – kvalitatīvam saturam, kas veido bērnu izpratni par lietām, kas notiek ar viņiem.
Ar kolēģi, dziedātāju Anniju Putniņu satikāties tikai raidījumā, vai jūsu ceļi krustojušies arī iepriekš, mūzikā?
Mēs abi mācījāmies Rīgas Doma kora skolā – Annija divus kursus augstāk. Man ir prieks sadarboties ar tik augsti profesionālu cilvēku, kurš turklāt ieguvis izglītību ārzemēs. Tā ir vēl viena spēcīga pievienotā vērtība. Tāpat arī pārējie mūzikas cilvēki raidījumā – Raimonds Petrauskis, kurš rakstījis un aranžējis mūziku raidījumam, Laura Polence, kura raksta jaunās dziesmiņas bērniem, – tāpat kā es nāk no akadēmiskās mūzikas pasaules.
Tomēr viņi visi ir sirsnīgi un atvērti un spēj iejusties arī šajā bērniem domātajā formātā. Man pašam šī ir arī iespēja pārslēgties no teātra vides, kur lielākoties top darbi pieaugušajiem. Un tālu no teātra tas nav – arī teātrī bez atvērtas sirds skatījuma, manuprāt, nevar. Ne tikai izrādēs, bet arī komunikācijā ar cilvēkiem teātrī. Pateicoties “Ukulelei”, manā apziņā šāda enerģija vispār ir ienākusi.
Divu meitu tēta pieredze nāk talkā, uzrunājot bērnus caur televīzijas ekrānu?
Varbūt manas meitas ir mazliet vecākas par raidījuma mērķauditoriju, tomēr nevaru teikt, ka viņas to nenovērtētu. Īpaši mazākajai meitai tas, ko darām raidījumā, ir aktuāli, vecākajai, pirmklasniecei, gan prasās skatīties jau kaut ko citu. Protams, tas, ka esmu tēvs, palīdz, veidojot raidījumu. Es tiešām varu iztēloties to bērnu, ar ko runāju.
Tā sajūta ir gandrīz muzikāla – pēc pieredzes zinu, ka bērniem ir savs temps un ritms, kādā viņi dzird un redz pasauli. Man ir svarīgi arī tas, ka šis raidījums nav izklaide, bet mēģinājums sarunāties un pastāstīt – veidot kontaktu.
Ar bērnu jārunā kā ar līdzvērtīgu sarunu biedru – mazu pieaugušo – jeb tomēr pašam jābūt mazliet bērna prātā?
Man šķiet, ka pieaugušajam, runājot ar bērnu, īsti pašam par bērnu nav jākļūst. Arī mūsu raidījumā uzstādījums nav tāds, ka mēs spēlējam bērnus. Mana atslēga ir spēt paskatīties uz pasauli bērna acīm, tas nozīmē – pirmreizīgi. Brīnīties, ieraudzīt un sadzirdēt. Sākot ar visvienkāršākajām lietām – gliemežvāciņš, klucīši… Tā kaut kādā ziņā ir spēlēšanās – šī atvērtā skatīšanās uz it kā zināmām lietām, piemēram, uz dabu.
Parasti pēc katras raidījuma filmēšanas reizes man ir tāda ļoti silta sajūta sirds apvidū, apzinoties, ka mēs tā mierīgi varam paskatīties uz daudzām lietām no jauna un kopā iepazīt pasauli. Man šķiet, mūsu sērijas ir pamudinājums tam, ka vecākiem ir jāsarunājas ar saviem bērniem. Pēc iespējas atklāti, par dažādām emocijām un pieredzēm.
Kā runāt ar bērniem par nepatīkamo – bēdām vai karu? Jūs to darāt savā ģimenē?
Tas jādara saudzīgi un vienkārši. Manis paša pagalmā ir pienācis klāt bērns, vaicājot, vai zinu cilvēku, vārdā Putins. Zinu, ka bērnu ģimenēs par to ir runāts – arī par karu, par iebrukumu citā zemē, kur nogalina cilvēkus, par cilvēkiem, kas dzīvo pagrabos un kam nav ko ēst. Ir labi, ka bērnos ir sapratne par to, bet svarīgi arī neveidot paniku.
Arī līdz šim vispār pieejamā saturā bērniem ir bijis sastopams ļoti daudz vardarbības, ko es neatbalstu. Taču arī mēs ar bērniem runājam par Ukrainu, karu, Krieviju, bet nebiedējot. Drīzāk mēģinām saprast, ka ir cilvēki, kuriem notiek arī tā, un tas nav labi.
Varu tikai iztēloties, ko šīs lietas nozīmē bērna prātā, taču domāju, ka mēs kā vecāki cenšamies radīt bērniem vidi, kurā viņi dzīvo un aug drošībā, kaut kādā labklājībā. Un reizē ir svarīgi, ka parādās tāds jēdziens kā ziedošana. Rūpes par citiem. Doma, ka varu arī dot, nevis tikai sev, sev. Mēs, vecāki, varam rādīt piemēru.
Šajā laikā nav apstājies arī teātris. Kāda jums ir sajūta, esot uz teātra skatuves laikā, kad liekas, varbūt mūzām jāklusē?
Manuprāt, teātra vērtība ir tajā, ka kaut kādā konkrētā laika posmā ir iespēja satikties diezgan lielam skaitam cilvēku. Arī tad, ja tie ir tikai trīs teikumi, ko pasakām viens otram, vai tikai skatiens, bet ar to pietiek kopā būšanas sajūtai. Sajūtai, ka neesi viens. Rodas apziņa, ka visi esam vienā notikumā. Tā ir visspēcīgākā lieta – iespēja satikties. Nebūt tikai savā mikropasaulītē. Arī man. Satikt kolēģus, varbūt atbalstīt viņus ar kādu vārdu, un otrādi.
Tieši sarunas šajā laikā ir ļoti nozīmīgas, jo dalāmies ar to, kas mums palīdz šajā laikā. Pateicoties šim laikam, man nav nevienas izrādes, kurā negribētos vai nepatiktu spēlēt. Piemēram, vakar bija burvīga iespēja “ielēkt” Igora Šelegovska spēlētā Demetrija lomā izrādē “Sapnis vasaras naktī”. Lieliska pieredze un labas kolēģu atsauksmes. Izrādi gan pēdējā brīdī atcēla kovida dēļ, bet ceru, ka būs vēl iespēja to nospēlēt ar skatītājiem.
Izrādē “Perfektā teikuma nāve” spēlējat čekistu laikā neilgi pirms Igaunijas neatkarības atgūšanas. Ko šī tēma nozīmē jums pašam?
Šī izrāde ir stāsts par cilvēkiem, kas ir ierauti kaut kādos notikumos, kad notiek brīvības atgūšana – šajā gadījumā mūsu kaimiņos, Igaunijā. Man nav liela loma, es tur drīzāk esmu tāds padomju sistēmas melnā darbiņa darītājs. Aiziet, saņemt ciet cilvēku, iebāzt viņu mašīnā, aizvest uz cietumu. Nedomātājs, funkcionētājs. Bet reizē arī – cilvēks.
Izrādē ir runa par cilvēkiem, kuri ir pieņēmuši savu rīcību par pareizu šajā ačgārnajā sistēmā, jo tas ir nepieciešams viņu izdzīvošanai. Skaidrs, ka tādu darbu tu dari, lai ģimenei būtu ko ēst, lai būtu drošība mājās. Bet reizē jāsadzīvo ar savu sirdsapziņu. Notikumi ir ļoti līdzīgi tam, kā tas tolaik notika arī šeit, Latvijā. Domāju, skatītājam ir vērtīgi ieraudzīt to sistēmu, pret kuru toreiz notika cīņa un notiek arī tagad, tāpēc ka liela daļa jaunatnes, es to skaitā, ar to neesam dzīvē saskārušies.
Šajā laikā esat pārdomājis aktiera profesijas misiju?
Ja tai vispār ir kāda misija, tad tā mainās visu laiku, piemēram, kovida periodā. Protams, tagad man ir pārdomas par to, ko es kā aktieris varu darīt šajā sāpīgajā laikā. Šis ir vērtību pārdomāšanas laiks. Kas vispār ir būtisks? Kā izturamies pret citiem? Ko rakstām sociālajos tīklos, un kādu iespaidu tas atstāj? Cik daudz vispār novērtējam to, kas mums ir dots?
Nesen noskatījos filmu “Alpīnists” – tā ir par jaunu puisi, kurš nodarbojās ar tā dēvēto brīvo kāpšanu – bez virvēm, milzīgos kalnos. Viņš saka – kalnos tu esi viens, un var notikt jebkas, un tev ir bail, bet, kad tiec lejā, tu novērtē dzīvi. Katru sīkumu, kas tev ir. Katru līdzcilvēku. Tā ir vērtība, ka spējam elpot, redzēt, sajust. Arī tagad notiekošais pasaulē ir šai kalnos kāpšanai pielīdzināma, apziņu paplašinoša pieredze, vien tagad notiekošais ir ļoti spēcīgs trieciens daudziem. Nesen mani uzaicināja sniegt manu pirmo solokoncertu manā dzimtajā vietā Birzgalē.
Sajutu, ka mērķis nav performēt, bet sarunāties ar skatītājiem. Un bija laba apziņa, kad saprotu, ka naudu, ko nopelnīju, varu ziedot tālāk. Ka varu teikt cilvēkiem, lai to dara arī viņi, ja ir ar ko dalīties. Ir svarīgi iesaistīties notiekošajā ar tev iespējamiem līdzekļiem. Nebūt tikai vērotāja pozīcijā. Es ticu enerģijas nezūdamības likumam, “give and get” filozofijai – ko sēsi, to pļausi.
Solo koncerti sekos?
Es ceru! Bija, protams, pārsteigums, kad man piedāvāja, vai negribu uzspēlēt solo Birzgalē – tikai mana balss un klavieres. Prieks bija arī aizbraukt uz dzimto vietu, satikt cilvēkus, kurus esmu pazinis bērnībā. Brīnišķīgi redzēt, ka nekur neesam pazuduši. Izvēlējos dziesmas, ko esmu dziedājis teātra izrādēs, vai dziesmas, kas mani saturiski uzrunā. Pauls, Nīmanis, Pūce. Dziesmas, kurās man ir ko teikt.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Botāniskais dārzs, jo mana māja Salaspilī ir līdzās tam. Saule. Ģimene.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez pamošanās. Bez domām. Bez rūpēm.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Spēja ieraudzīt sev līdzās cilvēku.
Labākā izklaide?
Svētku svinēšana, būšana kopā ar ģimeni, vecākiem, radiem.
