Krievija to dara nemitīgi, un mēs arī uzķeramies. Kad palasu pa kādai jūsu publikācijai, atrodu arī padaudz kritikas, taču pietrūkst tās iedvesmojošās daļas. 23
Rakstu tādos brīžos, kad kaut kas ir tik nelāgi vai nepareizi, ka vairs nevaru klusēt, – lai cilvēki sāktu tajā virzienā domāt un kaut kas mainītos.
Bēgļu jautājumā, visticamāk, palikāt mazākumā un nonācāt pat pretrunā ar pašas iepriekš teikto – runājot par Jūrmalu un Rīgu, atzināt, ka vietējie sāk justies slikti un tas tāpēc, ka “mūsu valstī tik daudz svešas mentalitātes”. Viedi vārdi.
Ja mēs palīdzam cilvēkiem, kuri ir nelaimē, un izglābjam viņu dzīvības, tad nesanāk nekāda pretruna. Kas mums notiktu, ja paņemtu tos simt cilvēkus, kā igauņi to ir izdarījuši? Kā viņi spēja savas saistības izpildīt ar tādu pašcieņu? Latvija taču ir daļa no pasaules – varam darīt labu pasaulei un arī sev.
Vai tas ir labais internacionālisms, uz kuru esat aicinājusi? Man no šā vārda gan šermuļi pa kauliem skrien, atceroties komunistu laiku. Es dodu priekšroku labam nacionālismam – tā gan mums pietrūkst.
Mums vajag abus divus! Viens bez otra tie nevar būt. Ir vajadzīgs internacionālisms, arī solidārisms, taču padomju laikā šie termini ir sagandēti. Solidārisma, līdzjūtības trūkst mūsu sabiedrībā.
Vai nu tā ir, ja ļaudis tik atsaucīgi ziedo dažādos labdarības pasākumos?
Tie ir atsevišķi gadījumi. Kāpēc pie mums var notikt kā ar ģimeni Dobelē, kur aizgāja bojā abi vecāki un badā nomira bērns? Kāpēc laukos ir bērni, kuriem jau šūpulī ierakstīts, ka viņi būs neveiksminieki un tikai palielinās valsts apgādājamo sarakstu? Līdzjūtīgā un patriotiskā sabiedrībā katrā novadā un pagastā darbotos arī kāda nevalstiskā organizācija, kas palīdzētu valsts dienestiem un iestādēm. Latvijā milzīga aiza pastāv ne tikai starp bagātiem un nabagiem, bet arī starp politiķiem un tautu un ierēdņiem un sabiedrību.
Esat palasījusi, kas notiek tīmeklī pēc jūsu publikācijām?
Zinu, ka komentārus nevajag lasīt, pēc tam ilgi neko negribas rakstīt. Viens no štampiem – bija gudra meitene Anniņa, kas tagad ar viņu ir noticis? Pēc Jukas rakstiem notiek līdzīgi – diskusija veidojas ne jau par tematu, bet aiziet pilnīgi citā virzienā.
Ar vīru ikdienā sarunājaties somiski, lai gan viņš labi prot latviešu valodu.
Esam tā iesākuši, kad mājās atrodamies divi vien – man tas noder, jo neaizmirstu somu valodu.
Un kā sazināties, kad atnāk jūsu meita ar abiem mazbērniem?
Latviski vai somiski. Juka mazbērniem gribēja iemācīt somu valodu, bet galu galā pats iemācījās latviski.
Sievai labāk redzams, kā vīrs jūtas, dzīvodams ne savā dzimtenē. Ir iejuties?
Domāju, ka ir iedzīvojies, bet lietas, par kurām es runāju, viņš redz un izjūt vēl asāk. Netaisnības, nepareizības un īpaši – negodīgumu. Viņš ar bažām skatās, ka latvieši bieži izturas iecietīgi pret politiķiem, kas pārpratuši sava amata funkcijas. Kā tas var būt, ka cilvēks, kas ir noziedzies, var mierīgi turpināt darbu un vēl tiek slavēts? Kāpēc tiesas procesu nevar novest līdz galam, lai būtu skaidrība?
Laiks iet, ēna nokrīt, un cilvēki šo nodarījumu ir aizmirsuši.
Vai ģimenē jūs kāds uzrunā otrajā vārdā? Kaut kur lasīju jūsu vecmāmiņas Elzas Stērstes versiju, ka Velēdas ir dievietes, kas ar sudraba dzirklēm griež zelta pavedienus.
Man tuvāks ir Velēdu otrs uzdevums – pļavās lasīt ārstnieciskās zālītes un palīdzēt cilvēkiem. “Billītēs” ir manas ziedu pļavas, tur aug arī sparģeļi…
… un vecātēva Edvarta Virzas “Straumēnos” pieminētais kastaņkoks – vai tas pie labas veselības?
Tikko zvanīja Guntis Eniņš – viņš gatavo izdevumu par Latvijas dižkokiem, un viens no tiem būs arī “Billīšu” kastanis, kuru iestādīja Edvarta Virzas tēvs savā iesvētību dienā. Reti kuram kokam tik precīzi zināms stādīšanas laiks. Zoslēns kastanītim nokniebis galotni, un tāpēc tas izaudzis žuburains ar vairākām galotnēm.
Anna Velēda Žīgure
Rakstniece, tulkotāja, bijusī diplomāte
Dzimusi 1948. gada 25. augustā.
Beigusi Pumpuru vidusskolu.
Studējusi somugru valodas Tartu universitātē.
Atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece – Somijā un Igaunijā.
Nodarbojas ar rakstniecību un tulkošanu.
Populārās grāmatas “Es stāstu par Latviju” un vēl četru darbu autore, tulkojusi vairāk nekā 20 grāmatas.
Aspazijas literārās prēmijas laureāte.
Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekle.
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Dzīvesbiedrs somu žurnālists Juka Rislaki, meita Diāna – no iepriekšējās laulības, vecmāmiņa diviem mazbērniem.
