Kā igauņu vēsturē izskatās latvieši un Latvija? 23
Varbūt latvieši par to jutīsies aizskarti, taču mēs tur neesam pārāk daudz pieminēti. Ko gan var redzēt gandrīz visā vēsturē – mūsu ģeopolitiskais novietojums vienmēr bijis daudz kārdinošāks par abām kaimiņvalstīm, to jau arī tagad izjūtam. Pagājušajā gadsimtā kari Latvijas teritorijā bijuši daudz asiņaināki un ilgāki, ar daudz lielākiem cilvēku zudumiem nekā Igaunijā. Viņiem Pirmā pasaules kara laikā – viena kauja, mums fronte turējās divus gadus. Arī Otrajā pasaules karā mūsu zeme piedzīvoja daudz vairāk vardarbības. Kā teicis vēsturnieks Arnolds Spekke – Daugava ir ne tikai Latvijas, bet arī visas Centrālās un Austrumeiropas likteņupe, jo to kauju iespaidā, kādas šeit notikušas, visa karte mainās kā puzles spēlē. Tas liek apzināties, ka mūsu pastāvēšana ir svarīga ne tikai pašiem, bet arī daudzām citām kaimiņu zemēm.
Ko no tā mums vajadzētu izlobīt?
Ka jāpastāv par sevi un ne tikai jāizdzīvo, bet jāsaņemas, jābūt brašākiem. Kaut vai Lielās talkas ideja, kuru pati kādreiz no igauņiem atvedu uz Latviju, paskatieties, kā tā izvērtusies plašumā un dalībnieku skaitā! Mums jācenšas atgūt kopības garu, jo kopā varam izdarīt brīnumu lietas.
Vai kaimiņi turpina talkot?
Igauņi uzskata, ka valsts ir iztīrīta.
Man, piemēram, jau apnicis katru pavasari vākt kāda sušķa mēslus, jo aiz sevis neko tādu neatstāju.
Somiem bija tāda kustība – viens atkritums dienā. Ja katrs cilvēks ierauga vienu atkritumu dienā un aiznes to uz miskasti, padomājiet, cik daudz tā var savākt!
Pati Jūrmalā, blakus kāpām dzīvodama, ikdienā vācat citu atkritumus?
Visi mēs šeit apkārtnē vācam, un to vajag darīt – tā taču ir mūsu dzimtene.
No Igaunijas daudz agrāk par talku atvedāt ideju par Radošo savienību plēnumu. Kā tas
Tolaik strādāju Rakstnieku savienībā – ar igauņiem sadarbojāmies, viņu vidū bija arī Lenarts Meri un Jāks Jērīts (vēlāk – Igaunijas prezidents un bijušais vēstnieks Latvijā. – I. P.) – un uzzināju, ka 1988. gada aprīlī Igaunijā notiks tāds plēnums. Sēdos autobusā un braucu uz Tallinu skatīties. Paši igauņi pēc plēnuma teica – divas dienas esam elpojuši skābekli. Biju tik pārņemta, ka atpakaļceļā par pieredzēto sāku stāstīt autobusa šoferim. Rakstnieku savienībā šaurā lokā ar Jāni Peteru un Māri Čaklo domājām, kā nopublicēt ziņu, lai cilvēki to saprastu. Uzrakstīju nelielu rakstiņu “Literatūrā un Mākslā”, un jūnijā jau sarīkojām plēnumu.
Mūsu situācija bija grūtāka – daudz vairāk nelojālu cittautībnieku un armijas.
Sākām tik jaudīgi, bet tagad daudzi saka – muļļājamies…
Tik bieži vēlēšanās esam noticējuši kādam cilvēkam, taču bijusi vilšanās, nāk nākamās vēlēšanas – un atkal tas pats. Tie cilvēki nav bijuši pietiekami gara spēka pilni, lai iesākto turpinātu. Un tad nāca lietussargu revolūcija, kas pārvērtās grautiņā. Domāju, ka tas bija īpaši izplānots, lai izprovocētu jaunus cilvēkus, kuri uz mītiņu bija ieradušies ar labiem nodomiem. Kā teicis gudrais somu prezidents Mauno Koivisto, kuru nupat apglabāja, – neļaujieties provocēties!
