Jums Jūrmalā arī iet grūti – piekraste un kāpas tiek apbūvētas, lai cik sparīgi pret to cīnītos Jūrmalas aizsardzības biedrība, kurā pati darbojaties. 23
Arī mums pretī stāv ārkārtīgi lielas naudas summas un cilvēki, kas grib Jūrmalu izmantot savas dzīves vienreizējai iespējai tikt uz zaļa zara.
Un jūsu mazais ideālistu pulciņš viņiem neko nevar padarīt?
Tas vien, ka mēs pastāvam un kaut ko esam panākuši, jau ir ļoti daudz, jo jūrmalnieki tika iebaidīti no paša sākuma. Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem nodibinājām biedrību un sākām vākt pirmos parakstus pret astoņstāvu ēkas būvniecību pie Dzintaru tilta, domes priekšsēdētāja personīgi zvanīja daudziem Jūrmalas iedzīvotājiem un vaicāja, vai viņi saprotot, par ko parakstās. Un otrs – jau pieminētā vērtību skala, ka nauda kļuvusi par svarīgāko motivāciju un citas vairs nav tik nozīmīgas. Cilvēki baidās – ja pamainīsies domes sastāvs, vai viņiem saglabāsies nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, pabalsti pensionāriem, jo domei raksturīgi teikt – mēs dodam naudu, un iedzīvotāji par to saka paldies.
Esat politikā zinoša un aktīva sieviete – kāpēc pati nekandidējat kādā no sarakstiem?
Aktīva esmu tāpēc, ka negribas pieļaut, lai Latvijā notiktu sliktas lietas. Visi nevar būt politiķi, bet sabiedriski aktīvi – gan.
Ir arī kas pozitīvs – vasarā tīrāks gaiss, jo vairs nenotiek “Jaunais vilnis”.
Tā bija nomācoša un nepareiza lieta – totāls pašcieņas zudums, ko pieļāva neatkarīgā valstī.
Parasti sūrojamies, ka kaimiņi mums priekšā, vai ir kas tāds, par ko viņi mūs var apskaust?
Varbūt daba, mums ir labāki meži…
Man nav ko teikt viņiem pretim par mūsu pensijām – tās Latvijā ir zemākas, izglītības līmenis – arī. Kas ir pamatā Igaunijas labvēlīgai attīstībai pēc neatkarības atjaunošanas – privatizācija igauņiem nenotika pēc oligarhu diktāta, un tas pats arī poļiem. Mēs ilgi nesapratām, kāpēc Ventspilī neielaiž ārzemju žurnālistus, tagad ir skaidrs – no viņiem bija bailes, ka uzrakstīs par to, kas notiek ostas pilsētā, patiesību, un to uzzinās arī visa apmuļķotā Latvija.
Ja vēl paskatāmies pagātnē – Latvijā gribēja būvēt celulozes rūpnīcu, kas no Somijas un Zviedrijas piesaistītu Baltijas valstīs lielākās investīcijas. Tās būtu atdzīvinājušas ekonomiku, mūs apskauda somi un igauņi. Taču projekts neizdevās, un esmu stingri pārliecināta, ka pretestība nāca arī no Krievijas puses – to vienmēr var just izšķirošos brīžos, arī pirms “Rail Baltica” tā notika. Nedomāju, ka austrumu kaimiņam būtu liela interese, lai mums ietu labi. Tagad igauņi būvēs celulozes rūpnīcu Dienvidigaunijā, netālu no Latvijas robežas, pirks arī mūsu kokus un ražos celulozi.
Atceros, toreiz bija lielas bažas par dabas aizsardzību, jo ir pieredze, piemēram, ar dāņu cūku fermām, kas piesārņo vidi.
Uzspēlēja arī uz jūtām, ka rūpnīcu grib būvēt likteņupes krastā. Nedomāju, ka tā apdraudētu Daugavu, jo pasaulē ir ļoti labi piemēri ar mūsdienīgām, tīrām celulozes rūpnīcām.
Vai nu viss pie igauņiem ir tik labi?
Ir viņiem savas problēmas, arī blēžu netrūkst, bet oligarhu gan nav. Un Igaunijā joprojām pastāv vairākas ļoti labas dienas avīzes – atklātas, godīgas un ticamas – viens no sabiedrības izglītošanas pamatu pamatiem, uz ko balstīties, lai spriestu un veidotu tālāk savu viedokli, kas ir pareizi vai nepareizi. Mums tādu pietrūkst.
Esam sasparojušies Latvijas simtgadei – gandrīz vai katrs kaut ko apņemas paveikt, jums arī kāds darbs padomā?
Man ir apņemšanās pārtulkot no somu valodas un izdot Latvijas un Igaunijas simtgades sakarā apjomīgu Igaunijas vēstures grāmatu latviešu valodā. Nupat apstiprinājās, ka apgāds “Lauku Avīzi” šo grāmatu izdos. Grāmata, kuras autors ir somu vēsturnieks Sepo Zeterbergs, ir augstu novērtēta gan Somijā, gan Igaunijā. Tur ir viss, sākot ar pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienu prezidentei.
