Kāpēc igauņi var, bet mums kā pa celmiem? Intervija ar Annu Žīguri 23
Nu kāpēc igauņi var, bet mums bieži vien iet kā pa celmiem? Rakstniecei un tulkotājai Annai Velēdai Žīgurei ir atbilde uz latviešiem sāpīgo jautājumu. Pašmāju nejēdzības viņa izliek uz papīra kritiskos rakstos, lai, kā pati saka, kaut kas mainītos. Jūrmalas Aizsardzības biedrībā arī darbojas – ar to pašu mērķi. Vai izdodas?
Dārzā pie Žīgures Jūrmalas mājas uzplaukusi ieva. Kur vien palūko, pa kādam krāsu triepienam – pavasara gaidībās visi tā aizcietušies, ka ar pilnu sparu metas ziedēšanas sacīkstē – kas košāk un smaržās stiprāk. No virtuves uzvējo citi aromāti – tur Annas dzīvesbiedrs Juka Rislaki ķēries pie pusdienu gatavošanas. Dienas kārtība namā skaidra – lielo daļu katrs pavada savā kabinetā pie rakstu darbiem, lai palaikam satiktos kopīgās maltītēs, sarunās, pastaigās. Anna bieži dodas uz vecvecāku – dzejnieces Elzas Stērstes un rakstnieka Edvarta Virzas – “Billītēm”, kur darāmā netrūkst. Atgriežas no ciemiem ar ābeļzaru vai maijpuķīšu pušķi rokā.
Miers šai mājā ir mānīgs – ik pa laikam uz kādu no lielajiem laikrakstiem aizlido kāds stiprs un kritisks raksts. Anna saka – pie rakstīšanas ķeras, kad vairs nevar klusēt.
Šopavasar pirms pašvaldību vēlēšanām notiek brīnumainas atklāsmes, piemēram, Rīgas vietvaldim pēkšņi nākusi apgaismība, kas notika 1940. gadā ar Latviju – izrādās, tā tika okupēta! Kā vērtējat tik cinisku spēlēšanos ar vēlētājiem, vai viņi uzķersies uz šādiem trikiem?
Ciniska tā ir no lielākās daļas Latvijas pilsoņu viedokļa un būtībā arī no to nabaga cilvēku viedokļa, kuri līdz šim to nav sapratuši, jo mainījies taču nav nekas – neatkarīgu valsti okupēja un pēc tam tā atguva neatkarību.
Daļa elektorāta varētu uzķerties, tāpat kā savulaik uzķērās uz Zīgerista banāniem un pēc tam uz daudzām citām lietām – nepārtraukti.
Nedomāju, ka Ušakovu var salīdzināt ar Zīgeristu, kurš aizstāvēja citas, ne jau Kremļa vērtības.
Par vērtībām jums taisnība, taču es runāju par paņēmieniem, ar kuriem viņš nodarīja daudz slikta mūsu cilvēku morālei tāpat kā visi pārējie solītāji.
Varbūt Zīgerists Latvijā pirmais ienesa Rietumu politiķu paņēmienus, kas ir mazāk vai vairāk izpildāmi viņu programmu solījumi?
Bet daudzās rietumvalstīs demokrātija un priekšvēlēšanu kampaņa nozīmē to, ka ļoti liela daļa no solījumiem tiek arī izpildīta. Tas, ko esmu domājusi par Latviju un īpaši par pašvaldību vēlēšanām runājot un arī Egils Levits intervijā “Mājas Viesī” uzsver, – mums ir labi sasniegumi, taču ļoti liela iedzīvotāju daļa vēl arvien nav aptvērusi, ko nozīmē dzīve neatkarīgā valstī un tirgus ekonomikā – kāda atbildība jāuzņemas pašam cilvēkam par savu un savas ģimenes dzīvi, kā arī daudziem joprojām nav skaidrs, kas ir pašvaldību politika. Jāatzīst, ka mūsu sabiedrība nav izglītota, vismaz tajā jomā, ko īsti nozīmē demokrātija.
Vai nu tik grūti izdarīt izvēli starp cienījamu politiķi un tādu, kas apsūdzēts smagos noziegumos? Kas notiek to ventspilnieku galvās, kuri gadiem savu balsi atdod “labajam Aivariņam” – Latvijas Radio dzirdēju, ka ir arī jauni cilvēki, kas gatavi par savas pašvaldības vadītāju ievēlēt zagli!
Oligarhu ziedu laikos, kas ilga apmēram 15 gadus, ir izaugusi jauna paaudze, kas redzēja – par naudu var visu! Mūsu vērtību skala tajā laikā aizgāja nepareizā gultnē, un uz to mēs klūpam katrās vēlēšanās – ne jau tas, kas sola vairāk vai zog un dalās, ir labi un pozitīvi vērtējams pašvaldības politiķis vai vadītājs, bet tas, kurš kalpo sabiedrībai. Tās ir pašas primitīvākās nostādnes, kas būtu jāatceras.
