Anda Līce: Nepalaist Latviju vējā 6
Var jau būt, tā šķiet tikai man, ka pavasari kļūst aizvien vējaināki, tāpēc arī aizvien plašāk un bīstamāk plosās kūlas ugunsgrēki, zeme ātri izkalst, viss ātrāk nozied un gadalaiku robežas pārbīdās. Viena vienīga neparedzamība visos līmeņos. Arī politikā. Vai nu šādas nobīdes, vai profesionālo zināšanu trūkuma un paviršības dēļ prognozētāji ik pa laikam spiesti atzīt, ka kārtējo reizi ir kļūdījušies. Ir sajūta, ka viss šajā pasaulē tomēr notiek pēc kādiem stingras mums bieži izprotamas loģikas, nevis pēc mūsu pieņēmumiem.
Lauki ir apsēti, dārzi apstādīti, Valsts prezidents ievēlēts un tagad kādu brīdi vajadzētu norimt un iesētajam ļaut paaugties. Tak laikam beidzot būsim sapratuši – visu amatpersonu vēlēšanas ir tikai tāds acu apmāns, ja tās notiek, balsojot slēgti. Starp citu, ja runa ir par tautas vēlētu prezidentu, tad vienīgajās publiskajās kandidātu debatēs, ko pārraidīja televīzija, tauta izdarīja izvēli, ar kuru politiķi, kā parasti, nerēķinājās un pie Saeimas piketējošo sauklis “Deputāt, ieklausies savā sirdsapziņā!” bija saucēja balss tuksnesī. Dod, Dievs, mums līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām to neaizmirst.
Latvija zaudē svaru, jo izkalst gan globālajā, gan pašu radītajā caurvējā. Samazinoties iedzīvotāju skaitam, paliek mazāk valsti visās nozīmēs noturēt spējīgo, bet uz atlikušajiem gulst aizvien lielāka atbildība par to, kas šeit notiek. Valstiskas domāšanas trūkums rada daudzus paradoksus. Skolu vadība, uztraukdamās par skolēnu skaita sarukšanu un skolu slēgšanu, kā zobu sāpes darbā pacieš skolotājas, kurām mājās ir mazi bērni. Arī citu nozaru darba tirgū priekšroka ir bezbērnu cilvēkiem. Lai cik tas agrāk liktos neticami, valsts šodien ir bezspēcīga pret daudzu skolēnu un viņu ietekmīgo vecāku patvaļu. Likumsakarīgi, ka tam pēc laika būs savi rūgtie augļi. Tukšas ir visas runas par pārtikušu Latviju, ja nekādi nav iespējams panākt, ka darba spējīgie pilsoņi sev iztiku nopelna ar darbu, nevis parazitē uz valsts kā kāpostu balteņa kāpuri uz kāposta galvas.
Skrējējiem laiku skaita no brīža, kad ir atskanējis starta šāviens. Līdzīgi notiek arī politikā. Jaunievēlētā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa laiku sākam skaitīt no viņa ievēlēšanas brīža. Rezultātu varam tikai minēt. Dzīve ikvienu noliek starp viņa vārdiem un darbiem. Darbiem vienmēr ir vajadzīgs zināms laiks, jo padomā lielāki darbi, jo būs vajadzīgs lielāks laiks un daudzu cilvēku līdzdarbošanās. Kamēr prezidents ir uz trases, mums jātiek skaidrībā ar jautājumu: “Kas ir jādara personiski man, lai nepalaistu Latviju vējā?”
