– No fantāzijas pasaules – ja jums pēkšņi pretim apsēstos Maija Tabaka jaunībā, kā jūs abas tagad saprastos? Strīdētos, varbūt viena otrai ko pārmestu? 2
– Nekad neesmu bijusi ar pretenzijām pret dzīvi, karjeru, statusu. Mums ļoti labi saskanēja ar Džemmu Skulmi, allaž galvenās lomas aktrisi, bet man tieši otrādi – nekad nav paticis būt izstumtai priekšplānā. Gluži otrādi – labāk klusi un mierīgi maliņā pie savām domām. Vienmēr esmu mācējusi draudzēties, savulaik mums bija brīnišķīga tā dēvētā franču grupa, neplēsāmies savā starpā, negribējām cits citu izkonkurēt, bet papildinājām viens otru, ļoti labprāt pakļāvāmies mūsu līderim Bruno Vasiļevskim, ar viņa palīdzību paši sevi veidojām. Tagad brīnos, ka toreiz teicu visu, ko domāju. Biju tā ģimenē audzināta, tēvs inženieris, māte modes šuvēja, un viņiem kā mājās, tā sabiedrībā bija cieņā tā dēvētās ulmaņlaiku godīgās attiecības, kurās 1939. gadā es vēl bijusi paguvusi piedzimt. Kaut kas netaisni – nevaru turēt mēli aiz zobiem. Vēlāk jau sapratu, vajadzēja klusēt, būt viltīgākai. Tikai vēlāk, pēc izslēgšanas no Mākslas akadēmijas (pēc dažiem gadiem Maiju Tabaku uzņēma augstskolā atpakaļ. – V. K.), sapratu – tā bija uzēšanās uz cilvēku. Kad sāk nepatikt kāda cilvēka deguns, var atrast viņam vienu trūkumu aiz otra. Nu jau zinu – toreiz notika varai nevēlamo, nevajadzīgo tīrīšanas akcija. Izslēdza ne jau tikai mani, bet vēl četrus piecus cilvēkus.
Bet es principā esmu pozitīvi noskaņota. Man patīk ikdienišķās nodarbes mājā, dārzā, re, izsala visas rozes, un tagad man te dobē sastādīti skujeņi. Visu atceros, bet esmu no tiem cilvēkiem, kas neskatās atpakaļ, jo tad ir grūti dzīvot.
Esmu jocīgs cilvēks – man patīk ikdiena ar visām tās nodarbēm, bet ne visai ilgstoši un gari svētki.
