Foto – Timurs Subhankulovs

– Nemāku veidot pasūtījuma darbus. Savā laikā man bija viens pasūtījums no Kultūras ministrijas, kad gleznoju Imantu Kokaru kopā ar kori “Ave Sol”, bet arī kaut kā atgāju nost. Nevaru iekļauties, pakļauties, atrast tieši to, ko kāds grib. Ir bijis, ka cilvēkam tas, kā viņš izskatās gleznā, nepatīk. Tagadējos laikos man bija viens vienīgs pasūtījums, taisīju gleznu bagātam cilvēkam. Apskatījās, teica – pusi gleznas ņemšot, otru no bildes griezīšot nost. Nepatika, ka viņa sieva uzgleznota atsevišķi, it kā laivā, upē, nepietiekami skaista…. Nu ko lai dara, ka man tāds fantāzijas lidojums. Paņemt jau to darbu paņēma, nezinu, varbūt mājās jau sagriezis, varbūt arī ne, tik dumjš jau nav. Pa­skops gan, kā jau visi bagātie.

– Ar ko jūsu portreti atšķiras no darbiem, kur cilvēki izmantoti kā modeļi gleznām – teatrāliem inscenējumiem?


– Nav atšķirības! Esmu bijusi tik nelietīga, ka viņus visus, arī portretētos, esmu ielikusi aktieru lomās. Izmantoju modeļus kā aktierus teātrī, viņi man spēlē, dod impulsu, es veidoju kaut ko savu, pielāgoju. Un ar laiku viņi ar savu likteni samierinās. Šajā ziņā grēkots pieklājīgi. Tādā klasiskā izpratnē man gandrīz nav neviena portreta, ja nu vienīgi jau minētais Imants Lancmanis jaunībā, kad mēģināju uz audekla cilvēku atdarināt.

– Jūs pieminējāt aktierus un lomas – vai teātris kā māksla jūs aizrauj?


– Kad pirms daudziem gadiem, vēl 4. vidusskolas laikos, tēloju Jūli Mūli, tādu negatīvu personāžu ar bobreni galvā, varēju sasmīdināt visu zāli, locījās līdz zemei. Bet es nekad nevarētu pakļauties režisoram, jo pati esmu režisors – savā dvēselē. Mana režija izpaužas vienā plaknē, apmēram trīs dimensijās. Teātrī reti atrodu lietas, kas man patīk. Esmu novērojusi, skatītājs ir ārkārtīgi prasīgs pret gleznu, bet nezin kādēļ kļūst pielaidīgāks, ja ir darīšana ar dzīviem cilvēkiem uz skatuves. To esmu secinājusi, ieklausoties publikas sarunās starpbrīžos. Bet garlaicīgs man liekas plikais teātris, kur uz skatuves viena vienīga stalaža, kāda grabaža, ap kuru aktieris kaut ko tēlo, mokās, kaišļojas. It kā pietrūkst barokālisma… Man vispār tuvāka barokālā māksla nekā askētiskā. Kaut gan pieņemu arī minimālismu. Atminu, kādreiz gleznoju Veltu Līni, Antru Liedskalniņu tieši priekš teātra izrādes. Uz papes. Jo tās gleznas izrādē dauzīja ar kulakiem. Nez, varbūt kādos fondos vēl kaut kas glabājas.

– Varbūt minimālisma virziens teātros ienācis par laikmetīgām dēvēto instalāciju modes ietekmē?


– Instalācijas jau sen ir klasika, radušās pagājušā gadsimta sešdesmitajos. Atceros, 1977. gadā biju Vācijā. Vācieši sūdzējās, glezniecība izmirstot, jo, lūk, augstskolā to vairs nepasniedzot. Jaunais censonis paņem radiatoru, pieliek pie tā putna spārnus un vēl zelta kurpītes klāt. Nu ko: vai nav skaists mākslas darbs?

– Bērnu grāmatu māk­sliniece no Beļģijas Kitija Krauzere nupat skarbi izteikusies, ka stulbas, rožainas princešgrāmatas, kurās mīt stulbas princeses, kuras grib būt tievas un sagaidīt princi, kas viņām uzdāvinās pili un auto, nodara ļaunu meiteņu prātiem. Jūs arī esat ilustrējusi pasaku grāmatas bērniem, un sievietes lielākoties jūsu gleznās ir skaistas.


– Ja redzu dzīvē tiešām skaistu veidojumu, kālab to mainīt? Kad gleznoju Frančesku Kirki ar bērnu jaunībā, viņa bija ļoti skaista, tāpat Regīna Razuma… Bet Bārbijas bērnu grāmatās ir šablons, kārtējais kanons, ieēdies saprātos, daži jau izauguši ar tādu domāšanu, un meitenes grib būt kā Bārbijas. Tas nav labi. Var jau daudz ko ievest, pārņemt, var arī televīzijā skatīties amerikāņu filmiņu par neganto Henriju, puišeli sarkaniem matiem, kas visu dara otrādi, nekā vajag. Mums ar vīru ar’ reizēm patīk šo filmiņu paskatīties. Bet bērnu grāmatai jābūt dzīvai, ar emocijām, smieklus vai pārdzīvojumu raisošai.