– 1963. gadā jūs gleznojāt sava kursabiedra Imanta Lancmaņa portretu… 2
– Jā, tas bija pirmais portrets manā mūžā, toreiz nemaz tā neuzdrošinājos, bet iznāca līdzīgs (pasmaida).
– Ir cilvēki, kurus esat gleznojusi atkārtoti. Ja jūs ar Imantu Lancmani tiktos tagad, pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem, kad mākslinieks un Rundāles pils direktors pabeidzis savu mūža darbu, restaurējis krāšņo pērli?
– Gleznošanas ziņā esam it kā attālinājušies, bet Imantu Lancmani ļoti cienu kā cilvēku, mākslinieku, profesionāli, bet pa starpu jau viņa milzīgais darbs, dzīve… Toreiz bijām studenti ar dažādām īpatnībām un saviem sapņiem.
– Vai jums izdevies tos īstenot?
– Iedomu vai tādus, ko liek kā kalnu sev priekšā? Nevienu gleznu gan nekad neesmu nosapņojusi. Es tās it kā kompjuterēju savā galvā, salieku no dažādām detaļām, dažādām noskaņām. Reizēm salieku kopā nereālas lietas un mēģinu atšifrēt – vai tās sader? Nupat pabeidzu vienu neliela formāta gleznu, sev neraksturīgu, bez neviena portretiska veidojuma – Latvijā augoši Pedvāles koki un blakus kaut kas no Kalifornijas kaktusu puķēm. Iznāca gandrīz kā diptihs. Cik interesanti, ka uz pasaules var būt tik dažādas lietas, uz audekla sanāca tāda filozofija.
