– Kāds ir jūsu stāsts par savulaik tā dēvētas pelēkās kardināles Mākslinieku savienībā Tatjanas Bēmas portreta tapšanu? 2
– Vislielākais pārsteigums, ka filmas operators sekoja burtiski pa posmiem –, kad seja tikko bija ieklāta, kā radās īpatnējais Bēmas acu skatiens… Ja kāds atnāk un saka – nu glezno! – nekad nekas nesanāk. Falši. Īstā gleznošana norit pilnīgā vientulībā. Arī modelis vairs nav klāt. Nevaru ciest, ja kāds, kamēr strādāju, kaut ko komentē. Izņēmums ir vienīgi vistuvākie cilvēki, pie kuriem esmu pieradusi. Mana māsa var stāvēt aizmugurē, pļāpāt ar manu vīru, var strīdēties, neko nedzirdu, slīd gar ausīm kā burbuļošana.
– Ko meklējat cilvēkos, ko izvēlaties par modeļiem?
– Grūti pateikt. Domāju par cilvēka būtību, kas viņš ir, kā izjūtu, kas viņš varētu būt man. It kā jāsadzīvo, jānoiet kāds gabaliņš dzīves kopā.