Maija Tabaka: Esmu bijusi tik nelietīga, ka visi portretētie ielikti aktieru lomās 2
Tikpat tradicionālas kā pats Cēsu festivāls ir arī izstādes no privātām kolekcijām tā ietvaros Cēsu izstāžu namā blakus slavenajam alus brūzim. Šogad tāda veltīta vienai no pašām izcilākajām latviešu gleznotājām Maijai Tabakai.
Kā teic izstādes kuratore Ivonna Veiherte, no agrīnajiem Maijas Tabakas darbiem būs aplūkojamas mākslinieces kursabiedra Bruno Vasiļevska, kā arī slavenā latviešu tenisista Ernesta Gulbja mātes aktrises Milenas Gulbes portrets. Taču lielākoties Maija Tabaka konkrētus cilvēkus tvērusi kā modeļus gleznām, no kurām ikviena būtībā ir teatrāls inscenējums. Līdz 3. augustam aplūkojamā izstāde būs kā satikšanās ar aktrisi Regīnu Razumu, rakstnieci Gundegu Repši, Rīgas galerijas vadītāju Inesi Riņķi, arī izstādes kuratori Ivonnu Veiherti. Lielākoties visas gleznas atrodas tepat Latvijā, taču dažas, piemēram, viena ar Regīnu Razumu kā modeli un darbs ar nosaukumu “Čigāna nāve” paspējušas pabūt galerijā Ņujorkā, Amerikā un atgriezties Latvijā. Savas mātes portretu izstādei aizdevusi Maija Tabaka pati. Tatjanas Bēmas portrets deponēts no Latvijas Mākslinieku savienības krājumiem. Par to, kā tas tapis, izstādes apmeklētājiem stāsta slaveno dokumentālistu Herca Franka un Anša Epnera filma “Nostāsti. Maija Tabaka”.
Ar mākslinieci tiekamies viņas vasaras mājās Lielupē. Apkārtne krietni pārvērtusies. Viņas baltajam namiņam pretējā daudzdzīvokļu ēkā cilvēki dzīvo, bet turpat blakus saceltās pilis tukšas. Vien reizumis esot jūtams kāds cilvēks ar suni… vai pistoli.
– Kāda ir tikšanās ar saviem kādreiz radītiem darbiem?
– Īpatnēja pārsteigumu izstāde. Sameklētas gleznas, no kurām liela daļa nekad nav izstādītas.
– Arī jūsu mātes portrets ir tikpat kā neredzēts.
– Varbūt vienreiz kopīgā izstādē pirms daudziem gadiem. Šī istaba, kur tagad sēžam, bija manas mammas. Tur stūrī stāvēja viņas gulta, pie tās vienmēr brētīte ar zālēm, blakus tupēja mīļais Reksis. Nekad nedomāju, ka šo gleznu izstādīšu. Veidoju to sev. Šajā izstādē kopumā būs tās klusās, piezemētākās, gleznas bez īpašas kustību ekspresivitātes, it kā sevī vērstas. Mana mamma vienmēr bijusi īsta latviešu sieviete, kas dzīvo dzīvi un ir ļoti izturīga. Mums bija praktiskas, lietišķas attiecības. Viņa noskatījās, kā es šuju, un, kā jau profesionāle, gribēja kvalitāti. Gleznošanā gan viņa nejaucās…
