Uldis Šmits: Kāds islāmistu ekstrēmistiem sakars ar islāmu? 5
Tajā pašā dienā, kad Parīzē teroristi uzbruka satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai, iznāca Mišela Velbeka romāns “Pakļaušanās” (“Soumission”), kas jau krietni pirms parādīšanās pārdošanā bija iedēvēts par skandalozu. Tajā, starp citu, attēlots, kā 2022. gadā Francijas valsts prezidenta vēlēšanās gūst uzvaru partijas “Musulmaņu brālība” izvirzītais kandidāts, taču romāna, ja tā drīkst teikt, skandalozums slēpjas pavisam citur – rakstnieka attēlotā sabiedrība ieviestās pārmaiņas uztver ar atvieglotu nopūtu un pat optimismu, jo mazinās bezdarbs (sievietes sēž mājās), ielās valda kārtība un nav vairs jālauza galva par daudzām problēmām. Protams, šāds Francijas Republikas bojāejas scenārijs, kas uzjundī pārdomas, realitātē – vismaz 2022. gadā – nav iespējams, un pats Velbeks to atzīst. Pagaidām sabiedrība negrasās atkāpties no savām, kā franči saka, republikāniskajām vērtībām, kas ietver arī demokrātiskās brīvības, valsts valodas lomu un baznīcas nošķiršanu no valsts. Milzu demonstrācijas, kuras notika pēc terora aktiem, apliecināja pilsoņu gribu valstiskās vērtības aizstāvēt.
Franciju satricinājušie notikumi, protams, spēcīgi atbalsojās arī Vācijā, kur kopš pagājušā gada oktobra katru pirmdienu galvenokārt Drēzdenē norit manifestācijas, kuras rīko kustība “Patriotiskie eiropieši pret Rietumu islamizāciju” jeb, izmantojot vācisko akronīmu, PEGIDA. Terora akti Parīzē varētu vairot tās popularitāti. Savukārt kustības kritizētāji šaubās, vai PEGIDA iniciatori vispār pārstāv Rietumu intereses vai kādas citas. Tāpat nav īsti skaidrs, kāpēc kustības aizsācējs, agrāk par laupīšanu un narkotiku tirdzniecību tiesātais Lucs Bahmanis pēkšņi kļuvis par patriotisku eiropieti, taču viņš pats atsakās runāt ar presi, kas esot “melīga un pārdevusies”. Jebkurā gadījumā manifestācijās dalībnieku skaits pieaudzis no dažiem simtiem līdz pāris desmitiem tūkstošu. Lai gan pasākumu galvenajā mājvietā Drēzdenē dzīvo tikai aptuveni divi procenti ārzemnieku, bet musulmaņu īpatsvars ir vēl mazāks. Austrumvācija, izņemot Berlīni, nepavisam nav imigrantu iecienīta. Tikmēr federālās zemes valsts rietumos piedzīvo iepriekš nepieredzētu pieplūdumu, tomēr tur pārāk nesūdzas, jo novecojošās Vācijas uzņēmumiem vajadzīgs svaigs darbaspēks. Šī iemesla dēļ valsts elites aprindas uzlūko “Patriotiskos eiropiešus” ļoti noraidoši – vienīgā kustību puslīdz atbalstošā partija ir eiroskeptiķi jeb “Alternatīva Vācijai”. Otrs iemesls ir nacistiskās pagātnes slogs. Tomēr pamatīgāka diskusija neies secen arī Berlīnei. Diez vai valdība varēs aprobežoties ar paziņojumiem, ka islāmistu ekstrēmistiem nav nekāda sakara ar islāmu. Līdzīgi varētu stāstīt, ka krusta kariem vai inkvizīcijai nebija nekāda sakara ar kristietību.
Dažādām reliģijām piederīgo un nevienai nepiederīgo sadzīvošana ir nākotnei svarīga un izvirza prasību par Eiropai postošu naida ideoloģiju nepieļaujamību. Par to galu galā ir atbildīgi Eiropas politiķi, nevis imigranti un patvēruma meklētāji, kuri bēg no vardarbības un fanātisma. Kā Sīrijas un Irākas kristieši. Vai musulmaņi, kuri pamet mājas, lai brīvāk uzelpotu, nevis izplatītu islāma fundamentālismu, bet izrādās – tas viņiem uzmācas arī Eiropā, jo nereti tiek uzturēts attiecīgajās “kopienās” ar vietējās varas klusu svētību. Tostarp ekonomiska un ģeopolitiska izdevīguma vārdā – piemēram, Persijas līča naftas monarhijas, kuras šobrīd iegulda kapitālus Rietumeiropā un īpaši Francijā, nu jau labu laiku “investē” arī islāma radikālo novirzienu sludināšanā. Bet “investīcijas”, kā labi zināms, mūsdienās tiek pielūgtas vairāk par jebkuru reliģiju. Turpretī demokrātisko vērtību cena kļūst redzama vien nāvējošu apdraudējumu reizēs, kad atskāršam nepieciešamību nepakļauties, lai nosargātu brīvību.
