“Pulkvedis” iekaro Toronto 1
Pēc kāzām sakārtot nācās arī pašu dzīvi, kas bija sarežģīti, jo Sabīne lielākoties dzīvoja Kanādā. Miks izlēma, ka var radīt savu bāru arī Toronto, kur Sabīnei ir darbs, ieplānotas izstādes.
Neskatoties uz Mika lielo pieredzi sabiedriskās ēdināšanas biznesā, izveidot savu bāru Toronto bija sarežģīti, jo vajadzēja ievērot Kanādas likumus par dzērieniem, apdrošināšanu, gribējās arī pašiem izbūvēt interjeru. Bija cerības, ka pusgada laikā varēs atvērt jauno bāru, bet tik ātri nebija iespējams visu sakārtot, tāpēc pagāja vairāk nekā gads.
Bārs ar ļoti sarežģīto nosaukumu No One Writes to the Colonel jeb “Pulkvedim neviens neraksta” atrodas netālu no itāļu rajona gandrīz Toronto centrā un ir ļoti populārs, cilvēki tur nāk pavadīt vakarus un izklaidēties. Šis bārs ir pavisam citādāks nekā tie bāri, ko kanādieši savā pilsētā pieraduši redzēt. Šovasar pēc apmeklētāju balsojuma tas ir iekļauts 14 labāko Toronto bāru vidū. Pāris uzskata, ka bāra veiksme slēpjas centrā izbūvētajā bāra letē, kas izveidota līdzīgi kā Rīgā. Visi latvieši jau zina, ka ir tāda vieta Toronto, arī tie, kas aizbrauc ciemos vai biznesa darījumos, uzskata par savu pienākumu un vienlaikus jauku iespēju pasēdēt Mika Pētersona Toronto “Pulkvedī”. Rīgas “Pulkvedī” gan vairs nesaimnieko Miks, pirms dažiem gadiem viņš to pārdeva un tagad rosās kafejnīcā “Cuba Cafe”, kas atrodas pie Doma baznīcas Jaunielā. Piektdienās Miks tur pats arī spēlē kā dīdžejs.
Jaunās ģimenes režīms šos gadus, kopš abi apprecējās, ir tāds, ka oktobrī abi dodas uz Toronto un strādā tur līdz aprīlim, bet vasarā dzīvo Latvijā. Turklāt viņi nav vieni – ģimenē ir arī mazā Stella, kas piedzima Kanādā, tagad viņai ir četri gadiņi un vēl pusīte.
Vai dzīve starp divām valstīm nav sarežģīta? Sabīne piekrīt: – Pārvietošanās tik ļoti sadala dzīvi! Šad tad Mikam pa vidu nākas aizbraukt uz Kanādu kaut ko sakārtot, tad mēs ar Stellu paliekam Rīgā. Mikam sākumā likās – kas tad tur – izdomā un aizbrauc! Bet tas ir tālu un dārgi. Nav tiešo lidojumu un no Rīgas ir neizdevīgi savienojumi. Ja paveicas, tad var nokļūt 13 stundās, bet faktiski no durvīm līdz durvīm diennakts paiet. Arī bērnam divas reizes gadā izjaucam dzīves ritmu ar savu pārvietošanos.
Domas par atgriešanos
Februārī Stellai būs pieci gadi, būs jāsāk gatavoties skolai. – Esam sākuši apspriest dzīvošanu Latvijā un gribam, lai meita sāk skolu šeit, – atzīst Sabīne. Rīgā abiem ir māja Pārdaugavā, bet nepieciešams izlemt, ko darīt ar Toronto dzīvokli.
Runājot par dzīvesvietas izvēli, Miks atzīstas, ka vienmēr labāk ir juties Rīgā: – Neesmu sev to tā definējis, ka esmu aizbraucis. Esmu tikai daļu laika tur dzīvojis. Šajā ziemā ir jāizlemj un jāsakārto viss, kas saistīts ar Toronto bāru “No One Writes to the Colonel”. Un Stella mācīsies Latvijā, – noteikti nosaka Miks.
– Atbraucot uz Rīgu, mani vienmēr pārsteidz tas, cik te viss ir interesants, sakārtots, gaumīgs, estētisks. Rīdzinieki ir izlutināti ar daudzajām izklaides iespējām, vismaz, salīdzinot ar Kanādu. Tas smalkums un elegance, kas ir Rīgā un Latvijā, tā Kanādā mums pietrūkst. Rīgas līnijas, laukumi, raksti – vismaz man kā māksliniecei tas ir loti nepieciešams. Katru reizi braucot pāri tiltam un redzot, kā paveras Rīgas panorāma, Daugava, debesis… Tas ir tik īpaši un skaisti! Toronto pietrūkst upes ar tiltiem, tur ir tikai plašais, aukstais un brāzmainais, bet vienlaikus bezgala skaistais Ontārio ezers, – atzīst Sabīne.
Kā jūtas vēl pajaunā ģimene, kā sadala ikdienas darbus? – Sabīne ir mērķtiecīga, sievišķīga, – tik vien izdodas izdabūt no Mika. Mājas dzīve? Gadoties kādi sadzīviski kašķīši, reizēm tie skarot bērna audzināšanu, bet Miks vienā mierā tos nosauc par domu apmaiņu. Izrādās, ka viņš ir galvenais ēst gatavotājs ģimenē. – Miks vienā dienā spēj būt gan galdnieks, gan pavārs, gan dīdžejs, gan elektriķis, gan bērnu aukle, gan gleznu rāmētājs, – vīra prasmes uzskaita Sabīne, atklājot, ka savulaik pati vairāk saimniekojusi, vārījusi ievārījumus no dārzā sabirušām plūmēm, sējusi sieru, bet tagad ļoti daudz laika veltot meitiņai.
