Sabīne aizbrauc uz Kanādu 1
Pienāca brīdis, kad vairs pat nebija iespējas gadīties Mikam ceļā. Sabīnes mamma apprecējās ar Kanādas latvieti un aizbrauca uz Toronto. 1997. gadā cerībā Kanādā studēt mākslu turp devās arī Sabīne. Sākumā svešajā zemē bija grūti, līdzēja vienīgi topošās mākslinieces ciešā apņēmība iegūt Kanādas izglītību mākslā un apliecināt sevi šajā lielajā valstī. Iesākumā vienīgais cilvēku loks, ar ko Sabīne kontaktējās, bija ģimene. Viņa rakstīja vēstules uz Latviju, jo daudzi draugi, tēvs, brālis un vecmāmiņa palika Rīgā. Tālsarunas bija ne biežāk kā reizi mēnesī, un tad agri no rīta vajadzēja celties, jo Latvijā bija vēls vakars. Pirmos divus gadus nebija iespējams arī braukt uz Latviju ciemos.
– Pabeidzu Mākslas koledžu un pāris gadus strādāju Toronto kādā mākslas galerijā, kur ieguvu informāciju par daudziem tehniskajiem jautājumiem, piemēram, kā mākslas darbus pārdod, kā noformē dokumentus, kā pārsūta, kādi cilvēki tos meklē un iegādājas.
Pēc diviem darba gadiem Sabīne sāka strādāt patstāvīgi, gleznot, piedalīties izstādēs.
Protams, ka jaukajai latviešu meitenei pievērsa uzmanību arī puiši. Kādu brīdi viņai Kanādā bija draugs, tās bija pietiekami būtiskas attiecības, ar laiku viņi kļuva arī par biznesa partneriem. – Desmit gadu garumā man nebija nekādu nodomu precēties un dibināt ģimeni Kanādā, – atklāj Sabīne.
– Man bija daudz projektu un karjeras plānu, lielākoties es strādāju no rīta līdz vakaram. Tomēr tas viss atmosfēriskais, kas jaušams tā laika gleznās, zemapziņā saistās arī ar tām sajūtām un domām, kas brīžam uzplaiksnīja saistībā ar Miku. Tās mijās ar domām par Toronto, par Rīgu, par Latviju un attālumiem šai pasaulē – tas viss bija manā domu telpā un manos mākslas darbos.
Reizēm Sabīne bija Rīgā, lielākoties oktobrī. Reizēm satika arī Miku. Bet sagadījās, ka abiem bija citas pietiekami svarīgas attiecības.
– Tad man bija draudzene, tad viņai bija draugs, tad viņa aizbrauca uz zemeslodes otru pusi. Ja aizbrauca, tad aizbrauca, ko man darīt? Tā mēs reizēm tikāmies, bet katram bija sava dzīve, – ilgo periodu, kurā abi gāja viens otram garām, apraksta Miks.
Nu tad precamies!
Reiz Sabīne bija ieradusies Rīgā ne oktobrī kā parasti, bet jūnijā. Turklāt vienlaikus ar draudzeni Ingu, kura pēc apprecēšanās dzīvoja Ņujorkā. Inga, burzoties pa Rīgu ar draugiem, bija paguvusi apmeklēt “Pulkvedi”, kur nejauši satikusi Miku. Miks esot vaicājis: “Vai Sabīne arī ir Rīgā?” Inga atbildējusi: “Jā!” Miks piezvanīja māksliniecei un abi satikās.
– Es Mikam prasīju: “Vai esi precējies?” Viņš teica, ka nē, un vaicāja: “Un tu?” Arī teicu, ka nē, un tad Miks pēkšņi ierosināja: “Nu tad apprecamies!..”Ļoti vienkārši. Tas bija 2007. gadā, pēc tam, kad 14 gadus viens uz otru bijām tikai skatījušies. Atgriezos Toronto un dzīvoju kā sapnī, jo dzīve kaut kā pēkšņi bija apmetusi kūleni. Nolēmu doties uz Rīgu arī Ziemassvētkos. Pēc tam kopš Jaungada viens ar otru sazvanījāmies, runājāmies… Tas bija savāds, sapņains gads ar skaidrību, ka tiecamies viens pie otra, bet bez skaidrības, vai precamies tūliņ pat vai vēlāk. Tajā gadā Miks atbrauca arī uz Kanādu.
Sabīne devās uz Rīgu nākamā gada agrā pavasarī un palika pie Mika. Tā bija 2008. gada vasara. Viņu abu dzīves burvīgākā vasara. Miks bildināja Sabīni viņu kopējo draugu kāzās skaistā, izgaismotā mirklī, kad kāzās bija salūts.
Oktobrī pāris apprecējās. Miks un Sabīne salaulājās Daugavmalā, bet ballīte notika Spīķeros. Tobrīd Spīķeru “Simfonieta” koncertzāles telpas vēl nebija pabeigtas, bet tomēr tur bija gana labi Mika un Sabīnes kāzu viesībām… Bija daudz Mika draugu, dažs no viņiem, pirmo reizi Sabīni ieraudzījis, teicis: “Ā, tā ir tā Sabīne!”, kas liecinājis, ka kaut kur ap Miku un viņa draugu lokā ir virmojis viņas vārds. Izskanējusi pat replika: “Tā Sabīne, kas saceļ viesuļvētru un aizbrauc…”
Atceroties daudzos gadus, kuros vienmēr Miks gadījās ceļā, Sabīne atzīstas: – Manī bija tāda doma, ka, ja es vispār kādreiz precētos, tad tikai ar Miku, ne ar vienu citu. Ļoti iespējams, ka sirds dziļumos Mikam bija tāpat.
Vai Sabīne nekad nav pārmetusi savam vīram, ka tik ilgi bija jāgaida, ka nav agrāk pienācis un mēģinājis uzrunāt nopietnāk? – Tieši to es esmu prasījusi Mikam, bet viņš nav tik runīgs un īpaši neatveras, lai es spētu saņemt tādu konkrētu atbildi.
Sabīnei licies, ka Mikam vajadzēja redzēt, kā viņa jūtas, bet viņa saprot, ka, būdams vīrietis, viņš tomēr nav spējis nolasīt viņas domas un viņam šķitis, ka tai meitenei viņš tik īpaši neinteresē. Turklāt pa vidu katram ir bijusi sava privātā dzīve. Reiz viņš zvanījis uz Kanādu, bet tobrīd mamma pacēlusi klausuli, jo Sabīne nav bijusi mājās. Viņa dzīvoja Itālijā, mācījās Florencē un domāja, ka Miks varēja aizbraukt pie viņas uz Itāliju… Tomēr pienāca laiks un viss sakārtojās.
