Nepaiet garām īstajam. Patiess attiecību stāsts 1
Jaunā māksliniece Sabīne Līva tikai nojauta par brāzmām, kas pēc katras viņas parādīšanās sajauca Mika Pētersona, tolaik krodziņa “Pulkvedim neviens neraksta” īpašnieka, prātu. Miks reizēm manīja arī Sabīnes mulsumu un dziļo saviļnojumu, bet starp viņiem bija attālums Rīga–Toronto. Katram bija savs darbs. Vajadzēja aizritēt četrpadsmit gadiem…
Kalnciema kvartālā pērn septembrī izstādītajās Sabīnes Līvas Pētersones gleznās bija jaušams ne tikai kaut kas no Latvijas noskaņām, bet, šķiet, ka tajās ota maigiem pieskārieniem ieklājusi arī gadiem ilgušo Sabīnes un Mika mīlasstāstu, kas izceļas ar īpašu smalkumu, jūtīgumu un dziļumu.
Ir vasarīga septembra pēcpusdiena, Miks palicis mājās ar meitiņu Stellu, bet mēs ar Sabīni Līvu satiekamies restorānā “Burkāns” Vecrīgā. Ģimenei šī ir savējo vieta, jo krodziņa saimnieks ir Arnis Bikšus. Tas pats, kuram kopā ar Miku Pētersonu pieder arī cita Vecrīgas kafejnīca “Cuba Cafe”.
Sabīne ir tipiska rīdziniece, dzimusi fotogrāfa Jura Bērziņa-Soma un viņa sievas Silvijas ģimenē, kopā ar brāli Normundu uzaugusi Purvciemā. Ne tikai tēvs, kurš patlaban ir fotogrāfs un žurnālists žurnālā “Sports”, bet arī Sabīnes māte allaž ir bijusi radoša – nodarbojās ar dzintara apstrādi, sveču liešanu, šūšanu, floristiku, sportoja un strādāja padomju laika valūtas veikalā “Dzintarkrasts”. Meitenes vasaras bieži aizritēja Zvejniekciemā pie jūras.
Sabīne absolvēja Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, ir studējusi tekstilmākslu un glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, Ontārio Mākslas un dizaina koledžā Kanādā un Florencē Itālijā. Viņas gleznas ir izstādītas Venēcijas biennālē, iekļautas Starptautiskajā mākslas izstādē International, Carrousel du Louvre Parīzē un grupas izstādē Briselē.
Tomēr stāsts ir par to, kā gadiem ilgi divi cilvēki lūkojās viens uz otru…
Miks, kurš gadās ceļā
– Tas bija tolaik slavenajā Mākslas akadēmijas karnevālā. Biju vēl skolniece – 1993. gadā man bija 17 gadi – un, kad gāju lejup pa kāpnēm, mani uzrunāja kāds cilvēks. Tas bija Miks Pētersons, tolaik 26 gadus vecs. Sākām runāties. Viņš nesen bija atbraucis no Vācijas un jau toreiz ieminējās par ideju izveidot Rīgā tādu vietu, kur jaunieši var pavadīt laiku. Togad viņš tiešām arī radīja klubu “Pulkvedim neviens neraksta”. Pēc dažiem mēnešiem neviļus nācās redzēties Radio SWH atklāšanas pirmajā ballē. Atkal satikāmies un parunājāmies.
Pēc tam Sabīne Miku, balstoties uz atmiņu, uzzīmēja. – Tas zīmējums man bija fotogrāfijas vietā. Mazo lapiņu glabāju visus šos gadus.
Sabīne kopā ar skolas draudzeni, mākslinieci Ingu Tēraudu, no skolas brīvajā laikā uz svētkiem dekorēja restorānus un kafejnīcas. Reiz viņas arī aizgāja uz “Pulkvedi”, lai piedāvātu dekorēšanu, un Sabīne pat neaizdomājās, ka tā ir tā vieta, ko bija pieminējis Miks. – Tur es atkal satiku Miku un viņa partneri Ģirtu Grīnbergu. Tajā reizē es sarunājos vairāk ar Ģirtu, bet mana draudzene tikmēr ar Miku. Mēs ar Miku gan skatījāmies viens uz otru, bet neko nerunājām, – atceras Sabīne. – 1995. gadā iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā Tekstila nodaļā. Turpmāk vēl pāris reizes dekorēju “Pulkvedi” uz svētkiem. Saskatījāmies ar Miku, parunājāmies par dekorāciju risinājumiem, par jaunu mūziku, par to, ka laukā snieg… – turpina stāstīt Sabīne. – Miks man uzdāvināja kaseti, ko speciāli man pats bija samiksējis un ierakstījis. Tā man bija īpaša, to klausījos kā slepenu “vēstuli”.
Iesākumam tomēr nebija turpinājuma. Sabīne un Miks staigāja viens otram garām.
