“Cīnīties un būt par nezāli, kas izaug jebkur un jebkādos apstākļos.” Baleta prīma Elza Leimane par to, kā nepadoties 20
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Baleta prīmai ELZAI LEIMANEI 2021. gads bijis radošiem izaicinājumiem, negaidītiem un gaidītiem pārsteigumiem pilns, lai arī ilgāku laiku opernama durvis bija slēgtas. Pērn iegūta Dejas balva, Elzas radītās horeogrāfijas attālināti ceļojušas aiz Latvijas robežām, izveidots jauns baleta uzvedums “Divi metri”, nodejotas skaistas baleta lomas ar jaunu baleta partneri, bet vasarā jauns dzīves posms sākts kopā ar vīru, mūziķi Kasparu Kurdeko.
Sekojot leģendārās vecmāmiņas, teātra un kino aktrises Baibas Indriksones pēdās, Elza Leimane debitējusi arī uz lielā ekrāna – šoruden viņas spēlētā ļaunās pamātes loma Lailas Pakalniņas filmā “Spogulī” novērtēta ar nomināciju “Lielajam Kristapam” kategorijā “Labākā aktrise otrā plāna lomā”.
Sarunā Elza Leimane stāsta par nepadošanās garu un spēcīgo Leimaņu ģimenes skatuves gēnu, par kuru plašāk var lasīt arī “Latvijas Mediju” nesen izdotajā dokumentālajā stāstā “Sniegu ēst nedrīkst. Leimaņu dzimtas stāsts”, kurā kino un televīzijas režisore Ilona Brūvere ieskatās sešu Leimaņu dzimtas pārstāvju – aktrises Baibas Indriksones, režisora Aleksandra Leimaņa, Aivara, Guntas, Gusta un Elzas Leimaņu dzīves līkločos.
Sarunā gada nogalē Elza atzīst – radošā dzīve šobrīd it nemaz nav atvaļinājuma režīmā. Vēl līdz decembra beigām LMT viedtelevīzijā un Latvijas Nacionālās operas un baleta mājaslapā var pagūt noskatīties Leo Delība baleta “Kopēlija” ierakstu, kurā Elza Leimane dejo galveno – Svanildas lomu.
Tikmēr gada nogalē Elza Leimane gatavojas šoruden pirmizrādi piedzīvojušā baleta iestudējuma “Divi metri” izrādēm 7. un 8. janvārī. “Lokdauna dēļ notika tikai pirmizrāžu bloks, nu tagad tas viss atkal ir “jāuzfrišina”, jo cilvēku interese ir liela,” saka māksliniece.
Elza, jums šis daļēji “slēgtais” 2021. gads par spīti visam ir bijis gana raibs.
Ir noticis pārsteidzoši daudz. Vispirms gads bija ļoti ražīgs jaunu horeogrāfiju ziņā – bija ļoti patīkami pārsteigumi. Viens no tiem ir jaunā baleta māksliniece Grieta Grīnberga.
Pēc mana pamudinājuma viņa pieteicās starptautiskam baleta konkursam Keiptaunā, un, ar manis speciāli viņai veidotu horeogrāfiju “Stīgas”, tur ieguva zeltu laikmetīgās dejas kategorijā. Bijām diezgan lielā šokā, jo pieteikušies bija 150 dalībnieki, bažījāmies, vai viņu tur pamanīs, bet tad, atverot konkursa lapu, – pārsteigums!
Man bija arī īpaša tikšanās ar balerīnu Annu Lauderi, manu sirdsdraudzeni un Hamburgas baleta prīmu. Nebijām dejojušas kopā vienā izrādē gandrīz divdesmit gadus – un nu, augustā, tas izdevās. (Kopā ar Hamburgas baleta un Nacionālā Jaunatnes baleta māksliniekiem Elza Leimane izdejoja Kristīnes lomu horeogrāfa un Hamburgas baleta vadošā solista Edvīna Revazova viencēlienā “Jūlijas jaunkundze”.) “Jūlijas jaunkundzi” mēs varētu atvest vasarā arī uz Latviju – pie tā pašlaik strādājam. Tas ir ļoti smalks un gudrs horeogrāfijas darbs.
Bet gads iesākās ar dejas balvu, vai, pareizāk sakot – balvām… par baleta viencēlienu “(Ne)stāsti man pasakas”.
Tas bija ļoti jauki. Šobrīd gaidām, kad beidzot šīs apbalvotās “(Ne)stāsti man pasakas” varēsim parādīt, citādi visu laiku esam kā nolemti – kā samēģinām, tā notiek lokdauns – jau trīsreiz pēc kārtas.
Kas tādos brīžos liek nepadoties?
Šis režīms iemācījis nepadoties. Tas laikam ir dejotājiem raksturā. Cīnīties un būt par nezāli, kas izaug jebkur un jebkādos apstākļos. Tieši darbošanās dod spēku un cerību.
Nevaru arī sūdzēties, ka man šajā laikā būtu bijis notikumu trūkums – jaunu pavērsienu un interesantas pieredzes netrūkst.
Esmu tikusi pie jauna baleta partnera, Filipa Fedulova, jo mans ilggadējais partneris Arturs Sokolovs pārcēlās uz Japānu, kur viņam ir sieva un bērni.
Esat sadejojušies ar jauno skatuves partneri?
Jā! Ir visnotaļ interesanti sadejoties, jo ir daudz nezināmā. Tu nekad nezini, vai izveidosies skatuves ķīmija. Esmu priecīga, ka izdodas, piemēram, vēl nesen nodejojām “Žizeli”.
Daudz radoša procesa pērn notika kameru, ne skatītāju priekšā… Tostarp pavasarī arī horeogrāfija video darbam – Ņujorkas starptautiskā Valentīnas Kozlovas konkursa Galā koncertam.
Filmēšanu gan nevar salīdzināt ar dejošanu uz skatuves, ar skatītājiem zālē. Tas drīzāk ir kaut kas tuvāk kino, tur ir atšķirīgi noteikumi, citi smalkumi. Konkursa Galā koncertam veidotā horeogrāfija “Solo? Repeat!” bija attālināts darbs. Par tā tapšanu man jāsaka liels paldies mūsu operai un dejotājiem.
Visi steidza palīgā – Andris Freibergs piekrita izmantot viņa scenogrāfiju, pieslēdzās burvīgs operators un LNO video satura veidotājs Jānis Ķeris, kurš veica patiešām izcilu darbu ar kameru, tāpat arī Ainārs Pastars, kurš bija mūsu gaismu mākslinieks arī manis veidotajā izrādē “Vārna” un “(Ne)stāsti man pasakas” – viņš ir īsts burvis.
Viss šis numurs bija labs glābšanas riņķis šim laikam – divus mēnešus bijām iegrimuši šajā procesā. Protams, šis darbs ļoti atšķiras no priekšnesuma publikai, kad tev ir tikai tas viens “šots”, viena iespēja, bet, ja filmē tādi perfekcionisti kā mēs, tiek strādāts līdz ģībšanai. Tomēr esmu visai priecīga par rezultātu.
Izveidoju arī horeogrāfiju Annai (Lauderei) Vācijā – fonda “Schloss Weißenbrunn Foundation” veidotam projektam, kurā izdejotas šūpuļdziesmas no visas pasaules, tostarp bija arī Vācijā mītošās dziedātājas Baibas Urkas iedziedāta. Tā bija pirmā horeogrāfija, ko veidoju Annai, ar nosaukumu “Miedziņš”.
Liels prieks šajā laikā bija arī par mūsu operas un baleta izglītības projektu – videofilmu “Baleta pasaulē”, kur piedāvājām ieskatīties baleta treniņstundā.
Nofilmējām arī baletu “Kopēlija” – tā bija mana pēdējā izrāde ar Artūru Sokolovu. Zinu, ka to iecienījusi mana mazā brāļa meitiņa Melānija. Viņai gan šķiet, ka ikviena balerīna tajā ir Elza, un mūsu – Elzu – viņai par prieku izrādē ir visai daudz. (Smejas.)
Tomēr īstā šī laika pieredze laikam iemiesota jūsu horeogrāfijā izrādei “Divi metri”. Baleta iestudējums ir jūsu, Antona Freimana un Aivara Leimaņa reakcija uz baleta mākslinieka pieredzi pandēmijas laikā.
Katram no mums trim šajā izrādē ir kaut kāds savs aspekts, kā mēs paskatāmies uz šo laiku. Es savējā –”Līdzcilvēkā” – runāju par sava veida personības dubultošanos jeb par to, kas notiek, kad tava otra skatuves daļa netiek piepildīta.
Kāds tad ir tavs pārpalikums no tā visa? Uz to paskatos gan nopietni, gan ar ironiju. Līdzcilvēks – cilvēks tev blakus, cilvēks tev pretī, cilvēki apkārt. Tas mūsdienās ir ļoti būtiski.
Līdzautors izrādei ir arī Aivars Leimanis, jūsu tēvs, ar kuru strādājat vienā profesijā un darbavietā.
Viņš gan koķetē, ka izrādē ir tikai tāpēc, lai atšķaidītu manu un Antona (Freimana) daļu, tomēr viņa darbs ir ļoti interesants un amizants, ar spēju pasmaidīt par baletu. Tomēr šeit ir satikušies trīs autonomi darbi. Sākotnējā ideja bija, ka tas būs video darbs, jo tas, kas palīdz noturēties virs ūdens, ir jaunrade, radošs darbs.
Bet viss sāka vērties vaļā, un viss pārcēlās uz Jauno zāli. Uzstādījums bija apspēlēt šo tēmu. Andris Freibergs absolūti pārvērta Jauno zāli – tur ieejot, rodas absolūti cita sajūta nekā iepriekš, jauna proporcija.
Es pat aicinātu nākt un noskatīties divreiz, jo izrādē iespējams sēdēt vienā vai otrā pusē, un līdz zināmam brīdim abās pusēs notiek atšķirīgas darbības, turklāt vienā variantā lomas dejo divas meitenes, citā – puisis un meitene, kas arī maina kopējo sajūtu.
Nule iznākusī grāmata par Leimaņu dzimtu trīs paaudzēs, visas saistītas ar skatuvi, atrašanos kameru, publikas priekšā. Jūtat, ka jūsu dzimtā ir šis skatuves gēns, kas noteicis arī jūsu ceļu jau no bērnības?
Bērnībā tā bija izteikta un skaidra mana vēlēšanās, mans sapnis, ka gribu dejot. Savukārt mans brālis (Gusts Leimanis) ar visām četrām bija pret to – viņu nebija iespējams pierunāt.
Par to, vai mūsos ir kāds skatuves gēns, tas droši vien ir jāvērtē no malas, es par to tā īpaši nedomāju. Taču tas ir iespējams. Katrā ziņā mēs kaut kā ļoti saprotamies šajā lietā.
Vismaz tad, kad runājam viens ar otru, saprotam, kam otrs iet cauri. Šajā ziņā arī brālis nav izņēmums, jo, būdams mūziķis, arī viņš daudz ir kāpis uz skatuves.
Es patiešām, cik sevi atceros, gribēju būt balerīna. Protams, redzēju uz skatuves vecmāmiņu (aktrisi Baibu Indriksoni), tēti un mammu (balerīnu un uzņēmēju Guntu Leimani).
Kad bērnībā biju teātrī un Baiba uz skatuves “nomira”, tā man bija liela trauma. Tomēr arī doma par aktrises darbu man bija. Tāpēc tagad esmu laimīga, ka esmu spēlējusi uz skatuves pie Lauras Grozas (Sibillas Veinas lomā izrādē “Doriana Greja portrets” Dailes teātrī. – A. K.), bet tagad bija iespēja filmēties Lailas Pakalniņas filmā.
Aktrises karjera ar vecmāmiņas Baibas svētību?
Sākumā viņa nemaz nebija tā, kas mani ļoti iedrošinātu uz spēlēšanu teātrī. Tieši pretēji, pat mazliet atvēsināja. Teica – kas tevi tur dzirdēs? Tu taču pīksti! (Smejas.). Bet man bija ļoti svarīgs viņas vērtējums par filmu.
Ilgi bijām gaidījuši pirmizrādi, un, kad beidzot tā pienāca, oktobrī, dienu pirms mājsēdes, viņa baidījās šajā nedrošajā laikā ierasties kinoteātrī, tomēr pašās beigās svinīgi paziņoja: “Braukšu uz Splendidu!”
Man ir liels prieks, ka viņa bija tur klāt – neilgu brīdi pirms savas 90. dzimšanas dienas, ko, ceru, šogad izdodies nosvinēt plašāk. Pēc filmas viņa apbēra mani ar komplimentiem un uzskaitīja visas labās lietas.
Spēlēt mūsdienu Sniegbaltītes ļauno pamāti bija viegls uzdevums?
Man ar šo ir kaut kā jocīgi. Cilvēki, kuri mani nepazīst, pēc filmas mani uztvēruši kā patiešām nejauku cilvēku. Bet es lomu uztveru kā tēlu, ar rotaļību. Arī Laila (Pakalniņa) teica, lai arī dzīvē esmu smaidīgs cilvēks, uz ekrāna ļaunuma ir bijis tieši tik, cik vajadzēja.
Kā izrādās, Lailai jau iepriekš esot bijusi doma, ka kādreiz varētu ar mani kaut ko darīt, un brīdī, kad radās ideja par filmu, kurā vajag trenētu ķermeni (Elza spēlē krosfita sportisti), uzaicināja mani uz provēm kopā ar Lauri (Dzelzīti) un manu Sniegbaltīti Madlēnu (Valbergu).
Mums bija vesela horeogrāfija ar kameru, radot iespaidu, ka filma ir viens vienīgs selfijs. Tomēr es neko no tā neuztvēru kā kaut kādu apgrūtinājumu, drīzāk gaidīju katru jaunu dienu un jaunu uzdevumu – vai tā būtu karāšanās gaisā, vai būšana netīrā ūdenī. Pārbaudījumu netrūka.
Jau pirmajā filmēšanās dienā, februārī, kad ārā bija pamatīgs aukstums, man jau pirmajā ainā jābrauc ar automašīnu, kas darbināma ar manuālo ātrumkārbu, turklāt vēl strauji jānobremzē! Bet es ar tādu nebiju braukusi kopš tiesību nolikšanas! Tomēr izdevās.
Un klāt visam – nominācija “Lielajam Kristapam”, debitējot kino.
Tas bija pats ārprātīgākais. Tiešām biju ļoti, ļoti pārsteigta. Nevarēju tam noticēt. Kad mūsu Operas sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe man uzrakstīja – apsveicu ar nomināciju, sākumā nesapratu, par ko ir runa.
Tikai tad apjēdzu, ka tas ir “Lielais Kristaps”. Tajā brīdī biju Romā, un sāku raudāt no prieka. Pēc tam jau pasmaidīju un papriecājos, saprotot, ka kaut kas tik labs ir noticis.
Sevi uzskatāt par veiksminieci?
Nē. Vienkārši daru visu ar ļoti lielu atdevi. Ja izdodas, ir liels prieks par ieguldīto.
Ar kādu skatu šobrīd raugāties uz priekšu?
No 4. janvāra sāksim strādāt pie jauna baleta “Ņižinskis”. Marko Geke ir ārkārtīgi īpašs, neordinārs horeogrāfs, viens no trim šā brīža labākajiem horeogrāfiem pasaulē. Tas būs ļoti liels solis un izaicinājums mums kā trupai un arī skatītājiem.
Pieļauju, ne visiem būs viegli šo darbu skatīties, bet tas ir kaut kas ļoti augstvērtīgs, laikmetīgs balets. Viņam ir sava, ļoti dīvaina valoda. Šī izrāde ir iestudēta tikai nedaudzās trupās – tā ir ļoti jauna.
Redzēju to pirms pandēmijas Vācijā – biju dziļi satriekta un aizkustināta no redzētā. Lai gan man blakus bija arī vācu kundzītes, kuras šņāca nepatikā.
Toreiz iepazinos arī ar Marko, un mēs ar Antonu Freimanu nopirkām vienu viņa koncertnumuru, kas tika dejots vairākos Galā koncertos, tāpēc ar viņa valodu esmu jau nedaudz iepazinusies.
Gada sākumā mēdzam vēlēties un vēlēt…
Jaunā gadā cilvēkam vienmēr gribas nospraust jaunus mērķus, bet es teiktu, ka varbūt nevajag aizrauties ar šo mērķu spraušanu, jo mēs visi redzam, cik ātri tas viss var mainīties.
Man šķiet, svarīgāk ir iegūt savu iekšējo mieru, savas mazās uzvaras. Es vēlētos, lai uz priekšu, laikā, kad brīžiem esam pārāk agresīvi, mēs spētu saglabāt draudzīgumu un pavisam vienkārši – saprasties.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Prieks. Spēks. Tas, ko angliski sauc par open minded.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez dienasgaismas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Katra veiksmīga izrāde – gan horeogrāfes, gan dejotājas lomā.
Labākā izklaide?
Nu jau pusgadu – mans vīrs (mūziķis Kaspars Kurdeko) un laiks kopā ar viņu!
