Kopš kara sākuma visā Ukrainā mācības atkal notiek tikai attālinātā režīmā. Ieskats vienā mācību stundā! 6
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dienā, kad Latvijā godinājām Andrejus un Andrus, plkst. 11 Staļģenes vidusskolas sporta kompleksa dienesta viesnīcas istabā sākas kārtējās mācību stundas vadīšana Dnipropetrovskas apgabala Prosjanas ciemata liceja 4. klases audzēkņiem matemātikā. No 20 skolēniem “Zoom” platformai pieslēgušies divpadsmit.
Torīt tā bija jau otrā stunda, ko vadīja skolotāja Tatjana Sajenko, un 30. novembrī bija paveicies, jo viņas īstajā mājvietā Ukrainā tad neskanēja trauksmes sirēnas, lielākā daļa bērnu bija telpās, kur ir elektrība un internets, un mācības ritēja pēc iepriekšējā dienā sastādītā grafika.
Skolotājas pagaidu mājvietā, 10–12 kvadrātmetru istabiņā, kur viņa kopš aprīļa mitinās ar saviem diviem bērniem, esmu ieradies norunātajā laikā, īsi pirms stundas sākuma. Tatjana mazliet uztraukusies. Esam pazīstami tikai dažas dienas, būtībā nejaušā sarunā mani aizkustināja viņas stāstītais un rezultātā uzprasījos – vai būtu iespējams pavērot, kā viņa turpina pildīt savus klases audzinātājas (Ukrainā šo amatu sauc par “klases priekšnieci”) pienākumus, stundas vadot no Latvijas? Viņa piekrita.
Vienojamies, ka par manu klātbūtni Tatjana audzēkņus neinformēs. Mācību stunda parasti ilgst 40 minūtes, nav vērts lieki kavēt vērtīgo laiku un arī traumēt bērnus. Tikai pavērošu, paklausīšos.
Bērniem starpbrīdis beidzies, visi 12 “ieradušies” arī uz otro mācību stundu. Tatjana darbojas ar diviem klēpjdatoriem. Vienā mācību viela un uzdevumi, otrā – tiešsaistes pieslēgums “Zoom” platformā, uzdevumu “tāfele”. Audzēkņi datora lodziņā sadalīti divās grupās, katrā pa sešiem. Kādam lodziņš palicis tumšs, jo “nevelk” internets, taču labi, ka var vismaz klausīties.
Raugoties no malas – it kā ierasta aina arī Latvijas pedagogu ikdienā nesen pārdzīvotajā Covid-19 pandēmijas laikā. Skolotāja racionāli vada stundu, bērni ir mierīgi, process notiek bez liekām emocijām. Nav pirmā reize, kad pārliecinos – ar krievu valodas zināšanām ukrainiski kaut ko saprast var tikai ļoti, ļoti aptuveni. Klausoties nojaušu, ka lielākā daļa matemātikas teksta uzdevumu saistīta ar sporta tematiku, un bērni to risināšanā piedalās aktīvi.
Kamēr mācību process rimti turpinās, vairākās atkāpēs izstāstīšu par saviem “mājasdarbiem” redzētā sakarā, ko biju uzzinājis sarunās ar Tatjanu.
1. atkāpe.
“Jaunā ukraiņu skola”
Klases priekšniece jeb, pēc mūsu izpratnes, audzinātāja ukraiņu sākumskolā māca praktiski visus priekšmetus. Tatjanai Sajenko pedagoģes stāžs ir gandrīz 20 gadi, savu darbu viņa mīl un ar to lepojas. Savas klases bērniem Tatjana māca ukraiņu valodu, lasīšanu, matemātiku, informātiku, sportu, zīmēšanu un ģeogrāfiju. Tikai mūzikas un svešvalodas stundas notiek citu pedagogu vadībā.
No Tatjanas uzzinu, ka pirms pieciem gadiem Ukrainas izglītības sistēmā ieviestas fundamentālas pārmaiņas, notikusi reforma “Jaunā ukraiņu skola”. Sākumskolā atzīmes bērniem neliek, mājasdarbi jāpilda tikai no 4. klases. Atzīmju vietā četri vērtēšanas līmeņi. No 1–5 baļļu sistēmas Ukrainas skolas atteikušās pirms gadiem astoņiem, lielajās klasēs tagad ir 12 baļļu vērtēšanas sistēma.
Sākumskolā klātienes nodarbības klasēs notikušas pēc interešu zonām. Ar pirmās klases bērniem Tatjana stundas vadījusi pat uz paklājiņiem, lai mazie skolēni vieglāk varētu adaptēties pēc ierastajām nodarbībām bērnu dārzos.
Tatjanai “Jaunās ukraiņu skolas” reforma ļoti patikusi, viņa to ātri pieņēmusi un ieviešanu atbalstījusi, lai arī pedagoģisko izglītību savulaik ieguvusi pavisam citu. Gados vecākām kolēģēm pieņemt jaunās metodes bijis grūtāk, taču tagad to visu ukraiņu pedagogi atceroties ar vieglu smaidu un pat nostalģiju, jo sekoja pandēmija un attālināto nodarbību apgūšana. Tagadējo karalaika situāciju darbā un sadzīvē Tatjana raksturoja ar to pašu izteicienu, ko no Ukrainas bija jau atvedis mūsu ārlietu ministrs Rinkēvičs – pēc 24. februāra ukraiņi ar nostalģisku smaidu ielika kabatā sejas maskas un uzvilka bruņuvestes.
Pēc pēdējās reformas Ukrainas skolās krievu valodu mācot tikai no 5. klases – kā otru svešvalodu. Pirmā svešvaloda ir angļu. Līdz šim vecākajās klasēs, mācot ārvalstu literatūru, lielākā uzmanība veltīta krievu rakstniekiem. Kā būs tagad, Tatjana nezina – domā, ka krievu valodas un literatūras nebūs vispār.
Tikmēr turpinās no Staļģenes vadītā matemātikas stunda Ukrainas licejā. No vienkāršākiem vienādojumiem skolotāja pāriet uz saistītā pieraksta un teksta uzdevumiem. Klasē mācās meitene, kuras vecāki pavisam nesen uz Prosjanas ciemu pārcēlušies no Doneckas apgabala daļas, kas okupēta ir jau kopš 2014. gada. Viņa ir uzaugusi krieviskā vidē, ar ukraiņu valodu pagaidām grūtības, taču meitene ļoti cenšoties un nekādas atlaides neprasa.
2. atkāpe.
Skola sabombardēta…
Prosjanas licejā kopumā mācoties vairāk nekā 500 skolēnu. Ciems atrodas valsts austrumu daļā, diezgan netālu no frontes līnijas, taču nekad tā arī neesot ienaidnieku iekarots, kaut arī kauju un lādiņu sprādzienu troksnis tur esot labi dzirdams. Pēc 2014. gada piefrontes ciemā uz dzīvi pārcēlušās daudzas ģimenes no separātiskajiem Doneckas un Luhanskas apgabaliem.
Tatjana atceras, kā ciema iedzīvotāji atbraucējiem palīdzējuši ar iekārtošanos jaunajā dzīvesvietā. Dažs ieradies tikai ar mazu rokassomu, faktiski – bez nekā. Tolaik jaunā skolotāja gaidījusi otro bērnu, meitiņu, un nevarējusi pat iedomāties, ka pēc astoņiem gadiem arī viņu piemeklēs līdzīgs liktenis… Tā! Šajā vietā pagaidām kopumā racionāli sausajā stāstā jau prasītos emocionāla atkāpe, tomēr dzelžaini sekošu skolotājas piemēram – kamēr notiek mācību stunda, nekādu puņķu un asaru!
Tātad – iedzīvotāju pieplūdums ciemā un līdz ar to skolēnu skaits licejā sācis palielināties pēc 2014. gada. Pavisam nesen, īsi pirms pandēmijas, skola pilnībā izremontēta un labiekārtota, sapirkta jauna aparatūra. Bijis viss nepieciešamais, paši modernākie mācību līdzekļi. Bijis… Jo pašas skolas vairs nav, augustā sabombardēta!
Ciema tuvumā atradusies valsts mērogā vērā ņemama naftas bāze. Iespējams, ienaidnieks skolu nopostīja, netrāpot infrastruktūras objektam. Tikpat iespējams, ka nobombardēja tīšām. Bērni, par laimi, necieta. Ne tikai pateicoties vasaras brīvdienām – kopš kara sākuma visā Ukrainā mācības atkal notiek tikai attālinātā režīmā. Rietumukrainā, tuvāk Polijai, kādu laiku tās norisinājušās arī klātienē vai abējādi, taču tagad visā valstī – tikai attālinātajā režīmā. Izņēmumi varbūt esot tikai kādās privātajās skolās, kam pašām ir savas bumbu patversmes, neatkarīgi ūdens un elektroenerģijas pieslēgumi.
Tatjanas klasē daudziem bērniem tēvi ir frontē, taču visi ir dzīvi. No 20 skolēniem ciemā palikuši 16. Divi bēgļu gaitās Polijā, divi – Vācijā. Bēgļu gaitās devušies bērni ukraiņu skolā pilda tikai mājasdarbus. Tāpat kā viņas pašas bērni, kuri pa dienu piedalās stundās un interešu pulciņos Staļģenes skolā, bet pēc tam vēl mācās ukraiņu skolā.
No pedagogu kolektīva līdzīgs liktenis kā Tatjanai vēl vairākām kolēģēm. Normālos laikos viņai tagad būtu jāaudzina 1. klase, jo iepriekšējo mācību gadu noslēgusi arī ar 4. – sākumskolas izlaiduma klasi. Taču skolas vadība nolēmusi, ka tagadējos apstākļos vieglāk ar pirmklasniekiem būs tām skolotājām, kuras vēl ir tur, uz vietas. Tā viņai atkal tikusi 4. klase, kuras bērnus klātienē skolotāja tā arī nav redzējusi – varbūt vienīgi garāmejot tagad sagrautās skolas gaiteņos īsajā klātienes mācību “starpbrīdī” pēc Covid-19 pandēmijas vai citā dzīvē, kas bija pirms kara.
Tikmēr mācību stunda jau pāri pusei. Jārisina teksta uzdevums nr. 367: “Uz sacensībām ieradās 47 vieglatlēti, no tiem 14 bija augstlēcēji un 17 tāllēcēji, bet pārējie bija kārtslēcēji. Cik no visiem vieglatlētiem, kuri piedalījās sacensībās, bija kārtslēcēji?”
3. atkāpe.
Pilnas slodzes skolotāja
Gatavošanās stundām, mājasdarbu labošana, pedagogu sapulces, metodiskie norādījumi un semināri – viss notiek internetā. Tatjana joprojām ir pilnas slodzes skolotāja ukraiņu skolā un par savu darbu saņem regulāru atalgojumu. Bijusi pārsteigta, ka uz Skolotāju dienu izmaksātas arī prēmijas. Alga – apmēram tādā pašā līmenī kā skolotājiem Latvijā.
Tatjana katrā priekšmetā gatavo arī prezentācijas, jo ne visiem bērniem ir pieejamas grāmatas. Darba laiks licejā – parasti no plkst. 8, tad trīs vai četras stundas, apmēram līdz plkst. 13. Nākamās dienas stundu grafiku skolotāja sastāda laikus, ne visas nodarbības “Zoom” platformā notiek sinhronā režīmā, ir arī uzdevumi, kad bērni mācību vielu apgūst patstāvīgi.
Tad skolotājai sākas “otrā maiņa” – klātienē latviešu skolā, jo šajā mācību gadā Tatjana ir arī skolotāja palīgs Staļģenes vidusskolā, kur palīdz apgūt mācību vielu saviem un vēl māsas bērniem. Arī tas notiek ar moderno tehnoloģiju palīdzību. Tatjana lieto programmas, kas pirms tam nofotografētus tekstus latviešu valodā pārtulko ukrainiski un otrādi. Tā viņa izseko un vajadzības gadījumā nāk talkā savējiem, lai viņi sekmēs neatpaliktu no latviešu bērniem. Ar adaptāciju svešajā vidē un valodā līdz šim vislabāk veicoties astoņgadīgajai meitiņai, pašas un māsas puika esot vecāki, un viņiem ar iedzīvošanos klājas mazliet sarežģītāk.
Kādi bērniem ir talanti Prosjanas liceja audzināmajā klasē? Šobrīd Tatjana varot atzīmēt tikai centību. Esot viena meitenīte, kurai mācību viela un mājasdarbi jāsūta jau septiņos no rīta. Kopumā grūti novērtēt, jo šos audzināmos klātienē Tatjana nav redzējusi. No iepriekšējās klases plusus un mīnusus zinājusi ikvienam, kamēr ar tagadējiem iepazinās tikai 1. septembrī – caur datora lodziņu, un tā šī saziņa turpinās.
Matemātikas stunda beidzas. Skolotāja paslavē audzēkņus, ka viņi bijuši aktīvi un uzmanīgi, uzvedušies labi un sēdējuši taisnām mugurām. Viņa gaidīs mājasdarbus, bet tagad starpbrīdis – visiem vajag izkustēties. Līdz nākamajai nodarbībai!
4. atkāpe.
Emocionālā
Tik vienkārši – tā kā mazliet vīlies Tatjanai prasu, vai tad nekad stundas laikā neparunājat arī par to, kas un kā tur uz vietas notiek? Karš jau kā pieradums? Bērni, protams, zinot, ka skolotāja ir tālu projām, citā valstī. Latvijā jau ir sniegs, mājās – vēl zaļa zāle, viņa to bērniem pastāsta vai parāda, pagriežot datora kameru uz loga pusi. Bet tas notiek citās stundās. Ir bijušas reizes, kad nodarbībai var pieslēgties labi ja pāris skolēnu, jo citiem nav elektrības vai trauksmes dēļ jāskrien uz patversmi.
Bez asarām tomēr neiztiek. Esot arī brīži, kad turpat bezspēkā atkrīt gultā un raud sausām acīm – kādu grēku dēļ tas viss? Bet stundu laikā – nekādā gadījumā! “Labdien vai uz redzēšanos, šodien viss ir mierīgi un labi! Tikai tā cenšamies sarunāties. Kā varu raudāt, ja viņi tur ir zem raķetēm un sirēnām?!” saka Tatjana. “Sākumā domājām, ka mājās būsim vasarā. Pēc tam – septembrī pavisam noteikti! Tagad – bez konkrētiem datumiem. Bet būsim, visu atjaunosim un dzīvosim!”
Vīrs viņai ir dzelzceļnieks, vajadzības gadījumā – armijas rezervists. Viņu ģimenei paveicies tādā ziņā, ka dzīvojamā māja nav nopostīta, kamēr daudzām kolēģēm, kuru mitekļi bijuši tuvāk sabombardētajam licejam, dzīvokļi ir sagrauti. Pēc 24. februāra notikumiem ģimene nolēmusi, ka bērnu drošības dēļ Tatjanai būtu labāk uz laiku doties projām. Svarīgu lomu spēlējis arī māsas jau pieņemtais lēmums – viņas ģimenē vienam puikam ir neārstējama slimība, arī vīram smagas veselības problēmas. Māsas ģimene lēmumu doties bēgļu gaitās pieņēmusi pirmā, un tad arī Tatjana izlēmusi – viņai māsai jāpalīdz, viena svešumā galā netiks.
“Varbūt tagad tā ir mana misija – būt šeit, drošā vietā, kur nepārtraukti un stabili varu pildīt savus darba pienākumus un tā dot savu ieguldījumu uzvarā.” Paliek sajūta, ka Tatjana pati sev meklē attaisnojumu par būšanu Latvijā, kamēr viņas vīrs un vecāki pārlaiž ziemu nekurinātos dzīvokļos bez elektrības un ūdens. “No sirds pateicos Staļģenes vidusskolas direktoram Aivaram Naglim par sarūpēto skolotāja palīga vietu, Jelgavas novada pašvaldībai par mūsu izmitināšanu un palīdzību sadzīvisku problēmu nokārtošanā! Es ticu, ka mēs tagad pārdzīvosim šo laiku un grūtības, bet mūsu bērni dzīvos daudz labākā pasaulē. Taču mums, pieaugušajiem, tas ir jādara gudri un godīgi – lai viņi to visu zinātu. Mūsu nācija ir stipra un nesalaužama – to saviem audzēkņiem atkārtoju katru dienu. Taču tagad svarīgākais ir nepadoties, pārciest, izdzīvot un droši kalt nākotnes plānus!” pārliecināta ir Prosjanas liceja skolotāja Tatjana Sajenko.
